Basketbolists Artūrs Žagars – nākamā superzvaigzne no Latvijas?
«Centīšos nepievilt Latviju.» Tā pirms septiņiem gadiem intervijas virsrakstā citēju Kristapu Porziņģi, kad viņš Spānijā vēl brieda savam uznācienam Ņujorkā. Divdesmit gadu vecais ARTŪRS ŽAGARS arī savu meistarību slīpē Spānijā, un daudzu basketbola lietpratēju ieskatā viņam piemīt neatkārtojams basketbola talants un sagaida spoža nākotne. Sakritība vai likumsakarība, bet arī no viņa mutes intervijas laikā izskan identiska frāze par Latvijas nepievilšanu. Vai varam no viņa gaidīt Porziņģa virsotnes?
Foto: Dmitrijs Suļžics (F64)
Latvijas basketbola leģenda Valdis Valters, kurš ar komplimentiem basketbola jomā ir skops, Žagara talantu novērtēja pat augstāk nekā savējo.
Pa Biedriņa iemīto taciņu
Tas bija pirms astoņiem gadiem, kad Daugavas Sporta namā sēdēju Basketbola skolas Rīga direktora Gunta Šēnhofa kabinetā un klausījos stāstu par kādu divpadsmitgadīgu DSN komandas censoni, kurš nākotnē spēlēšot NBA. «Arī šis zēns trenējas pie Raivo Otersona,» Šēnhofs akcentēja kādu simbolisku sakritību. Tobrīd Latvijas vienīgā pārstāvniecība NBA bija manāmā norietā esošais Andris Biedriņš, kura talantu līdz sakrālās trīs burtu abreviatūras līmenim noslīpēja tieši Raivo Otersons.
Gadu gaitā biju šo stāstu jau piemirsis, bet tad pienāca 2018. gada 5. augusts, kad teju izpārdota Arēna Rīga Eiropas čempionāta finālā jūsmoja par Latvijas U18 izlasi un tās līderi Artūru Žagaru. Saliekot kopā visas informācijas drumslas, atskārtu – šis ir tas pats zēns, par kuru savulaik stāstīja Guntis Šēnhofs!
«Viņš izcēlās vienaudžu vidū,» tagad atklāj Raivo Otersons, Žagara treneris DSN 2000. gadā dzimušo zēnu komandā. Treneris atceras, ka Žagars bijis izcils sporta spēlēs – bez basketbola viņam teicami padevies arī futbols un pludmales volejbols. «Tieksme uzvarēt un spēja izdomāt, kā uzvarēt, viņu atšķīra no citiem,» vērtē pieredzes bagātais jauniešu treneris.
«Mēs jau pašā sākumā visi zinājām, ka tas ir Andra Biedriņa treneris, un tas uzreiz iedzina respektu,» sadarbību ar Otersonu atsauc atmiņā Artūrs Žagars. «Tā aura bija jūtama. Protams, ar gadiem pieradām, bet respekts saglabājās. Kad bijām mazi, no trenera nedaudz baidījāmies.»
