Atzīšos: laikā, kad bijām šķirti, es par Gitu izlēju daudz asaru
«Mēs apprecējāmies, pēc divpadsmit gadiem izšķīrāmies un aizgājām katrs savu ceļu. Pēc laika tomēr sagājām kopā, uzbūvējām māju, audzinām dēlus un astoņus gadus atkal esam laimīgi,» saka ķekavietis EDGARS PŪCIŅŠ.
Foto: Ieva Andersone
Pat tajos brīžos, kad teicu, ka eju prom, patiesībā nekur neaizgāju. Sēdēju mašīnā un domāju, kā atnākt atpakaļ.
«Gitu pirmoreiz satiku draugu kompānijā. Smuka, slaida, sulīga, ar noslēpumu. Biju gana izskraidījies – gribējās kaut ko nopietnu. Pāris reižu Gita teica nē, bet uzstājīgi turpināju viņu aplidot: randiņi, restorāni, ziedi, konfektes. Gita bija svaigi šķīrusies, iepriekšējās attiecības nebija īsti pabeigtas, bet ar savu uzstājību es to paātrināju.
Mūsu attiecības jau no paša sākuma bija kā vulkāns – Gita nav nekāds puķuzirnītis, un es neesmu nekāds sētas stabs. Abi bijām tik ugunīgi, ka ik pa brīdim šķita: varbūt tiešām vieglāk vilkt svītru pāri un veidot citas attiecības – kam man to dullo veceni, un kam viņai to dullo veci! Bet pat tajos brīžos, kad teicu, ka eju prom, patiesībā nekur neaizgāju. Sēdēju mašīnā un domāju, kā atnākt atpakaļ.
Sākām dzīvot mazā dzīvoklītī Imantā. Gatavojāmies kāzām – biju nobriedis tēva lomai, pieteicās bērniņš. Diemžēl grūtniecība beidzās neveiksmīgi – mazuli zaudējām. Pārdzīvojums bija tik liels, ka Gita pat brīžiem gribēja kāzas atlikt – varbūt mums nevajag precēties. Teicu nē: notikušais lai paliek aiz muguras – nākotne ir priekšā, mēs ejam tālāk.
