Atveseļošanās koučs Jānis Skrastiņš: Man bija 21 gads, un es pirmoreiz devos uz rehabilitāciju
Jānis Skrastiņš ir atveseļošanās koučs, kurš savu pieredzi un zināšanas izmanto, lai palīdzētu cilvēkiem ar atkarībām. Jānim ir tikai 36 gadi, taču viņa dzīves pieredzes pietiktu pat diviem mūžiem… Strādājis Eiropas lielākajās aviokompānijās par komercpilotu un, izciešot sodu par braukšanu reibumā, būvējis soliņus dabas takām. Bijis viens no cerīgākajiem jaunajiem desmitcīņniekiem un mēnešiem dzīvojis mašīnā, pārtiekot no heroīna.
Foto: Matīss Markovskis
Sestajā klasē mani izmeta no skolas. Man jau šķiet, ka vienkārši atrada ieganstu, lai nebojātu sekmju statistiku.
– No tava dzīvesstāsta varētu sanākt kaut kas līdzīgs filmai Noķer mani, ja vari! Tur arī galvenais varonis ir pilots, un arī viņa pieredze ir uz neticamā robežas. Bet sāksim no bērnības?
– Uzaugu kārtīgā, labā ģimenē. Mamma modelētāja, tēvs nodarbojās ar sportu, man ir divas vecākas māsas. Patiesībā neko daudz no bērnības neatceros, nav man kādu īpašu atmiņu. ļoti daudz neatceros. Atceros tikai, ka man bija izteikts kautrīgums. Es gribēju būt mājās, gribēju pie mammas. Bērnudārzā labprātāk sēdēju pie audzinātājām, bērni mani neinteresēja, tikai savas spēļmantas. Skolā bija tas pats. Biju kluss, kautrīgs, turklāt es kaut kā vispār negribēju mācīties. Mamma saka – tu atnāci mājās un nepildīji nevienu mājasdarbu, sēdēji un skatījies sienā. Kur mani tikai neveda – pie psihologiem, laikam arī pie dziedniekiem… Bet tas bija kaut kāds bloks. Nebija tā, ka man būtu pavisam vienalga, es saņēmu divniekus, mani rāja, bet es tik un tā neko nedarīju. Vēlāk ieviesu otru dienasgrāmatu, ko dot vecākiem parakstīt. Lai vismaz būtu miers. Ja es kādreiz uzrakstīšu grāmatu, tad nosaukums būs Lieciet mani mierā! To man gribējās visvairāk. Un šo sajūtu es pazīstu joprojām…
Sestajā klasē mani izmeta no skolas. Man jau šķiet, ka vienkārši atrada ieganstu, lai nebojātu sekmju statistiku. Bet man tas bija aizvainojums. Likās, ka pieaugušie grib mani pārveidot par tādu, kādu grib viņi, un, ja es tāds neesmu, tad jātiek vaļā. Sestajā klasē divpadsmit gadu vecumā es pirmoreiz piedzēros. Atceros, ka dzērām kādas mājas kāpņu telpā, no kakliņa, bet tad jau pamodos slimnīcā. Esot bijis pakritis sniegā, apčurājies, apvēmies, un kāda tantīte izsauca ātros.
– Šāda pieredze parasti ir laba mācība.
– Jā, kādam ar šādu ekstremālu pieredzi viss beidzas, bet man ar to viss tieši sākās. Visi par notikušo bija šokā, bet ko padarīsi, gadījās. Mamma tagad atzīst, ka vispār bijis ļoti grūti saprast, kas manī notiek. Tad mani aizveda uz privātskolu. Tur bija mazāka klase, jutos ērtāk, sāku atvērties. Bet, kā jau centra skolā, tur sāka parādīties narkotikas.
