Atmiņu stāsts par Pēteri Liepiņu. «Drošībā es jūtos tikai uz skatuves un mājās.»
Latviešu teātris ir zaudējis aktieri, kuram nav līdzīga. Pēteris Liepiņš kādā mūsu sarunā teica: «Uz skatuves un dzīvē man patīk traģikomēdijas – smiekli caur asarām. Tad cilvēks ir vispatiesākais.» Dailes teātris piecdesmit piecus gadus bija viņa skatuve.
Foto: LETA
Cilvēks – teātris, kas pats spēj būt dekorācija, skaņa, rekvizīts, bet galvenais – uzveduma sirds un dvēsele.
Nav ko mētāties pa Ērgļiem, nāc strādāt!
«Es esu dzimis juku laikos, tāpēc nekādas sakarības no manis negaidiet! Augums ir metrs ar centimetriem, precīzi nav gadījies izmērīt, jo, kā visi ķermeņi, es siltumā izplešos, aukstumā akan saraunos,» tā Pēteris tikšanās reizēs ar skatītājiem mēdza sevi pieteikt savdabīgajā ērglēniešu izloksnē, kas viņam bija mīļa. Tajā viņš 423 reizes nospēlēja savu monoizrādi Jērādiņa, atgriezdamies ar to uz skatuves pēc daudziem gadiem vēlreiz. Par viņu teica: «Cilvēks – teātris, kas pats spēj būt dekorācija, skaņa, rekvizīts, bet galvenais – uzveduma sirds un dvēsele.»
Šajā piemiņas stāstā Pēterim būs arī manas atmiņas un emocijas, jo abi esam ērglēnieši, beiguši Ērgļu vidusskolu, saistīti ar abiem zināmiem cilvēkiem, vēlākā dzīvē daudzkārt tikušies personiskās sarunās un intervijās. Mums bija prieks parunāties ērglēniski, izgaršojot platā ē izrunu, vārdu intonācijas to lauzumos un kritumos. Pēterim tas, protams, padevās daudz sulīgāk, lai gan vienmēr atgādināja, ka tādu izrunu apguvis no mana tēva. Stāstīja, ka, mācoties vēl Taurupes skolā, kopā ar savu draugu un klasesbiedru Juri Augenbergu izveidojuši orķestrīti, kuram bāze bijusi blakus pagasta kultūras namā. «Tur mūsu skolotājs un vadītājs bija Blau’ Jānis, kolosāls vecis.
