Rāmkalnu saimnieks Viktors Grūtups: Es lepojos ar savu tēvu
Iespējams, viņš būtu kļuvis par tikpat labu advokātu kā tēvs. Tomēr Viktors Grūtups izvēlējies citu ceļu – viņš ir uzņēmējs un lauksaimnieks, Rāmkalnu saimnieks. Drīz durvis vērs viņa izlolotā ceptuve, kur maizi ceps no pašu audzētajiem graudiem. Viņš ved mani rādīt savu lolojumu – rudzu lauku, par kuru ir ļoti lepns. Par rudziem Viktors runā kā par dzīvām būtnēm. «Laimīgi rudzi,» viņš saka.
Foto: Ieva Andersone
Pieturzīmes
• 43 gadi.
• Izaudzis Siguldas novada Inčukalna pagastā.
• Diplomēts jurists.
• Uzņēmuma Rāmkalni Nordeco īpašnieks. Uzņēmumu izveidojis 20 gadu vecumā, sākumā tas bija aktīvās atpūtas parks, tagad arī ražo un eksportē pārtikas produktus (lielākais sukāžu cehs Baltijā), nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību, apsaimniekojot vairāk nekā 200 hektāru zemes.
• Aizraujas ar fotografēšanu, brīvajos brīžos izbauda braucienus ar motociklu.
• Neprecējies.
• Advokāta Andra Grūtupa dēls. 1990. gada 4. maijā Andris Grūtups bija viens no LR Augstākās Padomes deputātiem, kas nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju.
Lauksaimniecība ir īsta – tur ir jādara, nevis jāfilozofē. Ņem rokās lāpstu un roc.
– Esmu pamanījusi – publiski uzstājoties, tu vienmēr uzsver, ka lauksaimniecībā esi iesācējs. Joprojām iesācējs?
– Pēc izglītības esmu jurists, un juristiem nemāca, kā kartupeļus audzēt. Ar lauksaimniecību nodarbojos aptuveni piecus gadus. Sākām ražot sukādes un tad iedomājāmies, ka varētu paši audzēt tām izejvielas. Pirmās bija cidonijas, tad ķirbji, rabarberi… Zilupē, pie pašas Krievijas robežas, audzējam dzērvenes – lielās platībās. Un tagad audzējam arī labību.
Bērnībā man patika lasīt Virzas Straumēnus – kā viņi tur visu iesēj, pēc tam novāc ražu un saliek klētīs, pagrabos. Visa tā būšana tāda forša – tu iesēj, rūpējies par iesēto, tad nokul. Nevienam klasē nepatika lasīt Straumēnus, bet man ļoti patika tā grāmata. Un tagad arī pats to visu varu piedzīvot.
– Tu runā par labu gadu, kad viss izdodas. Bet stresa koeficients lauksaimniecībā ir diezgan augsts.
– Bizness vispār ir stāsts par stresa koeficientu. Vienīgās zāles ir optimisms, humors, un nedrīkst ieiet pārsātinātās emocijās – ne pozitīvās, ne negatīvās, jo, ja ļoti sapriecājies vai ļoti sabēdājies, tad finālā nepamani lielāku bildi. Bet kurš gan teicis, ka jau pirmajā gadā kaut kam jāsanāk! Vai trešajā. Saku, ka mācos, un tā ir vieglāk. Lauksaimniecība ir ļoti dzīvs un interesants process.
– Kāpēc tu sevi dēvē par lauksaimnieku, nevis uzņēmēju? Vairāk jūties kā lauksaimnieks?
– Protams, vairāk esmu uzņēmējs, lauksaimniecība ir salīdzinoši neliela daļa. Bet man patīk lauksaimniecība, patīk tehnika, un es varu ar to legāli spēlēties – izmēģināt dažādus agregātus, pilnveidot procesu. Ikdienā ar lauksaimniecību nodarbojamies maza komanda – trīs, četri cilvēki – un cenšamies visu, ko vien var, darīt mehanizēti. Piemēram, pat ķirbjus sējam ar sējmašīnu. Lauksaimniecība ir kas tāds, ko var izskaidrot, saprast – kāpēc aug un kāpēc neaug; kas jāuzlabo un jāpilnveido.
