Kluba meitene Olga Palušina: Nometu visu, lai pārvarētu savu stāstu un meklētu ceļu pie sevis
Žurnāla KLUBS fotosesijas sievietēm mēdz būt kā psihoterapijas seansi pašām ar sevi. Šis ir tieši tāds gadījums. Zobārstei, X Faktora dalībniecei Olgai Palušinai fotosesija bija šaubu un baiļu pārvarēšanas laiks. Tagad viņai pat balss skan citādi.
Foto: Naira Kosjana. Stils: Anatolijs Ksenofontovs
Iedomājos, ka drēbes ir gruzons, kas manī gadiem bija krājies. Nometu to visu, lai pārvarētu savu stāstu un meklētu ceļu pie sevis.
– Ko tu sevī atklāji?
– Man bija tāds stress. Neesmu modele un nezinu, kā ar to visu strādāt. Sākumā domāju, ka tikai pēdējās 30 minūtēs kaut ko parādīšu, un iesim mājās. Mana seja, vēl drēbēs stāvot, bija apmulsusi. Bet jau pēc pusstundas dzirdēju – viss, ģērbjamies nost! Nekas sejā nemainīsies, ja būsi bez drēbēm.
– Ko tu sevī pārvarēji?
– Visu. Bailes, nepārliecinātību. Iedomājos, ka drēbes ir gruzons, kas manī gadiem bija krājies. Nometu to visu, lai pārvarētu savu stāstu un meklētu ceļu pie sevis. Tu jau pats iepriekš teici, ka daudzas sievietes nāk uz fotosesiju, lai kaut ko mainītu sevī. Tagad man pat balss ir mainījusies.
– Stāsti!
– Katrā darbā mēģinu atrast ideju, kāpēc es to daru. Un fotosesijas ideja bija ne tas, ka gribu būt uz vāka, lai kāds paskatās un saka – wow, bet lai es noticētu sev. Tāds ir tas stāsts!
Jau no bērnības radinieki, omītes man teica – tu neesi pietiekami skaista, gudra, laba. Mani neņēma pat deju grupā, jo biju pārāk apaļīga. Jā, jā…
Ja radinieks ko tādu pasaka, tu jau sāc gaidīt nazi mugurā no jebkura cilvēka. Vīrietis, ar kuru agrāk biju kopā, skaitīja manas kalorijas. Viņš gribēja labu, bet sanāca kontrole. Man gandrīz jau bija otra galējība – anoreksija. Kad ļoti notievēju, mani sāka saukt par pakaramo, uz kura karājas drēbes. Acīmredzot tas viss bija vajadzīgs, lai nonāktu līdz tagadējam punktam.
Tagad man ir 29, bet 24 gadus esmu pavadījusi tādā burbulī, kur cīnījos ar savām bailēm, ka neesmu gana laba.
Līdz ar to man pirmo reizi mūžā gribētos parunāt par tēmu, kas vienlīdz skar kā vīriešus, tā sievietes, – cik vienkārši otru var aizskart ar vienu vārdu. Mēs neapdomāti kaut ko pasakām, bet cilvēkam tas paliek uz mūžu.
Līdz brīdim, kad satiku savu vīru, man galvā bija ķīselis. Vīrs katru dienu man lika stāvēt pie spoguļa un teikt – esmu skaista!
Sākumā neko tādu nevarēju pateikt.
