Kluba meitene Madara Martinkena – godināta un pelta (18+)

– Es ticu domu spēkam. Cik sevi atceros, esmu ezoterisks cilvēks. Nenoliedzu nevienu, kurš tic Dievam vai kam citam. Es ticu, ka ir kas augstāks, man tas ir kosmoss. Ticu, ka Visums ir mans spogulis. Katrreiz, kad kaut ko runājam, darām vai gribam, tas atspoguļojas mūsu dzīvē. Iedomāties, ka virs tevis atrodas spogulis, ir vienkāršākais veids, kā izprast šo likumu.

– Tas droši vien nozīmē, ka tici arī karmai?
– Jā, protams. Dots devējam atdodas.

– Tiekoties ar cilvēkiem, tu ļoti piedomā par to, ko runā?
– Nē, es tā neteiktu. Es netēlošu to, kas neesmu. Bet arī nenodarīšu citam to, ko negribētu, lai nodara man. Es piedomāju pie savām rīcībām, nevis pie tā, ka man izturēties.

– Kad pēdējo reizi nodarīji cilvēkam ko tādu, kas tev nepatīk?
– Neatceros, tas noteikti bija sen – laikā, kad ­neapzinājos sevi.

– Tu esi laba?
– Jā (sirsnīgi smiekli). Tā es domāju.

– Bet cilvēki tevi sāpina?
– Jā, ir bijis tāds periods. Tas ir par cilvēku kaisli runāt aiz muguras. Viņi to dara tik kaislīgi, it kā mīlētos ar kādu. Tā ir slimība, jo dzīvot un baudīt savu, ne kāda cita cilvēka dzīvi, manuprāt, ir māksla. Neviens cits nevar tavu rīcību izprast, tikai tu pats. Cilvēku spriestspēja ir tikai un vienīgi viņu interpretācija, kas balstīta uz viņu pieredzi. Es dzīvoju pēc saviem ieskatiem, sajūtām, jo vienīgais cilvēks, ar kuru pavadu 24/7, esmu es pati. 

Cilvēki aiz muguras runā tik kaislīgi, it kā mīlētos ar kādu.

Es zinu, kā ir, kad katru dienu Instagram un Facebook nāk simtiem vēstuļu ar nosodījumiem, jēlībām, nepiedienīgiem piedāvājumiem. Es zinu, kā ir dzīvot mazpilsētā, kur katrs par tevi spriež pēc saviem ieskatiem, veido stāstus, protams, ne tos ­jaukākos. Brīžam par sevi esmu dzirdējusi ko tādu, ko ne tuvu neesmu piedzīvojusi. Bet…