(18+) Kailuma vēsture. No gaļīgas, bālas miesas līdz visai pasaulei pavērtām kājām
Pasaules māksla ir sievietes kailuma pārpilna. Tā vēstī par kailuma uztveri, gadsimtiem ejot, un atklāj sievišķā skaistuma kritērijus – puritāniski, anatomiski, jutekliski… Pavērosim, kā bijis! Rakstu lasot, turiet pie rokas internetu – iespējams, nāksies pasērfot. Fonā atskaņojiet, teiksim, Vivaldi La Stravaganza.
Foto: Shutterstock
Kalsnu sievieti, kādu mūsdienās sauktu par modeli un rautu uz mēles, tolaik gleznoja, ja vēlējās attēlot nāvi un slimības.
Rakstam mani iedvesmoja Leonarda Laganovska pirms četrdesmit gadiem tapušais Akts – kailas, pavērtām kājām guļošas sievietes ķermeņa intīmākais fragments no izstādes Kailums. Autors to radījis kā tiešu atsauci uz vienu no skandalozākajām 19. gadsimta gleznām – Gistava Kurbē (Gustave Courbet) radīto Pasaules sākumu (L’Origine du monde, 1866), ko uzskatīja par tik provokatīvu, ka publikai ilgstoši nerādīja, bet tagad to glabā Orsē muzejs Parīzē.
Kailas sievietes attēls pirmām kārtām nozīmē baudu. Citādi jau nebūtu vērts gleznot. Bet sākumā baudas faktu ilgi neatzina un piesedza ar antīkajā mitoloģijā vai Bībelē balstītu sižetu. Ja senais mākslinieks kāroja gleznot sievietes kailumu, viņš atveidoja sižetu ar Veneru (Afrodīti). Visu pasaules Veneru glezniecības paraugs ir Sandro Botičelli Veneras dzimšana (1482–1486). Tai pozējusi Florences skaistule Simoneta Vespuči, brāļu Mediči mīļākā. Bet apskatiet arī to renesanses šedevru, kuru laikabiedri uzskatīja par elites pornogrāfiju, – Ticiāna gleznu Venus of Urbino (1534).
