(18+) Basketboliste Elīna Babkina – vientuļais piedzīvojums

Basketbolistēm bieži ir ­kauns stāstīt, ka kāds uzmācas, palaiž rokas.

– Vai atceries, ko tu 12 gadu vecumā Spicajai Avīzei atbildēji uz jautājumu: «Kas, tavuprāt, jādara, lai kļūtu par labu basketbolisti?»
– (Smejas.) Es neko neatceros. Droši vien, ka daudz jāstrādā.

– Atbilde bija ļoti nopietna: «Daudz, daudz ­jātrenējas. Vēl, manuprāt, svarīga ir ticība Dievam.»
– (Pauze.) Vispār joprojām ir tā, ka es pirms gulētiešanas un vienmēr arī pirms spēlēm palūdzos. Tas ir kā rituāls. Man tas palīdz jau no bērnu dienām. Vecāki ir ticīgi, no mazotnes gāju uz baznīcu. Bērnībā biju baptiste, tagad ortodoksāla. Nekas nav mainījies, tik nesanāk uz baznīcu aiziet. 15 minūtes pirms komandas sapulces es paņemu ģērbtuves atslēgu un esmu savā nodabā. Tā ir mana koncentrēšanās spēlei. Es palūdzos, lai Viņš vienmēr ir kopā ar mani un palīdz. Tas strādā. Meitenes jau zina, ka spēles dienā man labāk neko nejautāt. Man tiešām liekas, ka ir kāds spēks, es kļūstu pārliecinātāka. Man tas palīdz. Es tagad domāju – vai tas, ka kopš 12 gadiem man ir tā pati domāšana, ir slikti vai tas liecina, ka pieturos pie dzīves principiem?

– Manuprāt, tas ir lieliski. Starp citu, ja tev spēlē neiet, tu dusmojies uz Dievu?
– Nē, nekad. Dusmojos pati uz sevi. Viņš nav atbildīgs. Viņš man devis dāvanu, talantu, ko parādu laukumā, bet vienmēr gadās kāpumi, kritumi. Tas ir dzīves pārbaudījums. Vai nu tu uzvari, vai arī mācies. Katrs zaudējums parāda kļūdas, to, kas tev jādara.

– Pandēmija tev sabojāja pagājušo gadu, liedzot sevi pierādīt WNBA.
– (Nopūšas.) Nujā, protams, ļoti žēl. Bet, no otras puses, tu nekad nezini, kā tas beigtos. Varbūt es dabūtu traumu… Bet varbūt viss būtu lieliski. Tagad neko nevar mainīt. Kā ir, tā ir. Uztveru visu mierīgi – viss notiek tā, kā tam jānotiek. Visā pasaulē ir pandēmija. Ja kaut kas būtu atkarīgs no manis, tad, jā, man droši vien būtu ļoti žēl. 

– Nikija Kolena, WNBA 2018. gada labākā trenere, aicinot tevi uz Atlantas Dream, teica, ka viņai būtu gods tevi trenēt, jo «tev deg acis».
– Kad pēc Amerikas aizbraucu atpakaļ uz Atēnām, trenere zvanīja – kur esi? Kā – Atēnās? Elīna, brauc atpakaļ! Saku – es nevaru, jo nestrādā ASV vēstniecības. Viņa tik un tā mani gribēja savā sastāvā.

– Trenere jutās vainīga?
– Nē. Par ko? Tas ir normāli. Man nebija garantēta līguma. Es braucu uz nometni, bet nenotika neviens treniņš.

– Viņa solīja, ka šogad varētu vēlreiz mēģināt?
– Jā, varbūt. Man gan šī sezona Krievijā neizvērtās tika laba, kā gribētos.

– Starp citu, kur ir tavs Orenburgas lakats?
– Es tādus nenēsāju (smejas). Agrāk pirms katras spēles mēs tos dāvinājām pretiniecēm. Vispār brīnos, ka zini šādu pilsētu. Jo man šķiet, ka paši krievi nezina, ka tāda ir. Orenburga ir bijusi izsūtīto pilsēta, te ir kādi 6–7 cietumi. Visbriesmīgākais – Delfīns, kur ir uz mūžu ieslodzītie, no tā neviens cietumnieks nav aizbēdzis. Orenburgā ir tik auksti – izej, ieelpo gaisu, un degunā viss sasalst. Pirms braukšanas uz Rīgu naktī bija kādi mīnus 35–37 grādi. Un, ja ir vējš, tad ir ārprāts. Dzīvoklis gan ir ļoti labs.

– Sieviešu basketbolā ir kāda problēma, par kuru sportistes parasti izvēlas nerunāt, bet vīriešu žurnālā mēs nevaram to apiet. Tas ir spiediens no komandā iesaistīto vīriešu puses jeb, saucot lietas īstajos vārdos, – seksuāla uzmākšanās.