(18+) Kluba meitene Pegija: Apzinos, ka esmu efektīga, bet kādreiz no tā slēpos

Tēvs mani ļoti mīl, bet īsti nemāk izrādīt mīlestību. Viņš to parāda caur kontroli.

– Es zinu – caur deju tu centies izdzīvot savu pagātni…
– Pārdzīvot. Dejot sāku netīšām, jo sākumā Liepājā gāju uz teātra grupu pie Vitas Pētersones, bet to aizvēra. Trenējos arī vieglatlētikā – sprintā un tāllēkšanā man pat ļoti labi gāja, īsajās distancēs varēju uzņemt ātrumu un aizlidot. Bet treniņi šķita vienveidīgi, katru dienu skrienot tos desmit apļus, no galvas zināju visus kociņus, kuri mētājās uz zemes. Gribējās ko vairāk, jo biju radoša. Tā kā klasesbiedre dejoja, nolēmu – iešu un dejošu šova dejas. Vienkārši bija interesanti, braucām uz pasaules čempionātiem. Bērnībā jebkurš iemesls, lai nebūtu mājās, bija labs.

Kad man bija 16, pārcēlos uz Rīgu dzīvot pie tēta. Sapņos rādījās dejas, dažādi sižeti. Sāku veidot savas horeogrāfijas un tad arī sapratu, kāpēc vispār dejoju un ko man tas nozīmē. Visu dzīvē gribas darīt ar kādu domu. Daudzi, kuri pie manis atnākuši dejot, pēc pāris mēnešiem ir pilnīgi citādi. Cilvēkiem vislielākās bailes ir improvizēt – tevi redzēs, vērtēs. Cilvēks nevar atslābt. Kad beidzot viņš pirmo reizi brīvi improvizē, bez kādām domām, tā man ir saldākā alga. Dejošana ir ļoti labs veids, kā sevi nostabilizēt ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Cilvēkam ir grūti ko pateikt, acīs skatoties. Dejošana māca runāt – pateikt netieši. Izdejo to! Kad cilvēks dejo un sāk raudāt, saprotu, ka tas, kas viņā bijis iekšā gadiem, ir izlaists ārā, neko nepasakot. 

– Tā arī tu izdejoji savu bērnību.
– Jā, es to sapratu vispirms pati un sāku stāstīt citiem. Kopš pasniedzu dejošanu, tā vienmēr bijusi mana filozofija.