(18+) Kluba meitene Katrīna Gupalo: Nelieciet mani kastītē
Jutekliska, temperamentīga. Ar latviešu un ukraiņu gēniem. Daudzi KATRĪNU GUPALO atceras no LTV konkursa Radīti mūzikai laikiem, kur viņa spēlēja klavieres. Šobrīd klasiskā mūzika nolikta malā, Katrīna darbojas citā laukā – viņa dzied, komponē, kopā ar aģentūru Aira Laivina Artists organizē Trīs Osokini un citus koncertus. Katrīnas gadījumā intriģējoša ir kāda nianse – popmūzikas industrijā ir ne mazums cilvēku, kuri jauno solisti gribētu ielikt standarta rāmī. Bet viņa iet savu ceļu. Redzēsim, kurš gūs virsroku.
Foto: Jānis Romanovskis. Stils: Sniegbaltīte
– Vai tavam uzvārdam ir kāda nozīme?
– Gupalo Ukrainā ir izplatīts uzvārds. Tā ir skaņa, kad ceļ ēku un pāļus dzen zemē.
– Skan vīrišķīgi.
– Skaļi skan.
– Tu esi kārtīgi Latvijā pamatus iedzinusi?
– Bija brīdis, kad gandrīz pārcēlos uz Ameriku. Vienreiz spontāni gribēju visu mainīt, mest prom klavieres, dziedāt džezu, bet tas bija ļoti avantūriski. Klavieres mani atkal iesūca atpakaļ. Negribu kaut kur sākt visu no nulles. Labāk braukt jau kā gatavai māksliniecei ar savu produktu, nevis censties kādam ko pierādīt.
Ak Dievs! Es tusēju ar metālistiem. Pirmoreiz uz naktsklubu aizgāju divpadsmit gadu vecumā.
– Manuprāt, pie vainas bija arī Skrjabins.
– Jā, es gatavoju Skrjabina piekto sonāti, tā ir pavisam traka mūzika. Viņš ar iecerēto darbu Mistērija kosmiski erotiskā aktā vēlējās pabeigt šīs pasaules ciklu, lai atbrīvotu vietu jaunas radīšanai. Mistēriju Skrjabins tā arī neuzrakstīja, bet sonāte mani atturēja no Amerikas. Vienkārši sēdēju Mūzikas akadēmijā no rīta līdz vakaram un spēlēju Skrjabinu. Man bija vienalga, kur dzīvoju, ko ēdu, ko velku.
Pirms tam mācījos Dārziņos. Tur bija daudz kā laba, bet bija arī lietas, kas, manuprāt, aizver radošu personību. Tā vide sadzina baigos kompleksus, bailes no skatuves – labāk zem tramvaja, nekā uz skatuves iet. Es atnācu uz trešo klasi no Mediņiem, improvizēju, rakstīju mūziku, biju vaļā. Kad tikai sāku mācīties mūziku, man nebija ne dzirdes, ne ritma, bet vēlāk viss mainījās.
– Tas radīja spītu, varbūt vērtējums par dzirdi bija kļūdains?
– Tā nebija kļūda, pirms aizgāju uz mūzikas skolu, man reāli nebija dzirdes un ritma. Ir absolūti nejēdzīgs teiciens – tev lācis uzkāpis uz auss, jo tā nav. Dzirde ir tad, kad tu sistēmā atpazīsti skaņu, vari pateikt, kur tā atrodas. To var iemācīties kā jebkuru valodu. Ar ritmu ir tas pats. Pirmo gadu beidzu kā labākā skolniece. Man tagad ir tembrāli absolūtā dzirde. Ritmu arī attīstīju.
Kad akadēmijā sāku mācīties pie Sergeja Osokina, mēs daudz runājām par to, kāpēc man tik ļoti bail. Pamazām tas pārgāja, bet ne līdz galam. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc neturpināju spēlēt klavieres. Kad dziedu, jūtos kā cits cilvēks. Nav ne kauna, ne bail. Dziedāt paralēli mācījos arī akadēmijā, bet visu laiku bija dubultā dzīve, jo klasiskie mūziķi neakadēmisko mūziku neuztver ļoti nopietni. Tajā laikā man bija daudz koncertu ar franču repertuāru. Nevienam neteicu, slēpu, ka to daru.
