Inženierzinātnieks Toms Torims – par Latvijas iespējām CERN, zinātni, attiecībām un meditāciju

Arī tava telefona skārienekrāns tika izdomāts CERN jau septiņdesmito gadu sākumā. Tie, šķiet, bija slinki inženieri, kuri negribēja klabināt tastatūru.

– Tas varētu būt jocīgi – strādāt vietā, kur pasaules asākie prāti spēlējas ar pasaules radīšanas atdarināšanu. Kā tur nokļuvi, un ar ko CERN īsti nodarbojas?
– Ar daļiņu fizikas pētījumiem – būtībā pēta Visuma pirmsākumus. Tas, ko mēs saucam par Lielo hadronu paātrinātāju, ir pasaulē lielākais mikroskops – tas atrodas pazemē. Lai tādu uzbūvētu, nepieciešamas inženiertehniskas inovācijas. Tāpēc uz vienu CERN fiziķi ir divdesmit augstākās raudzes inženieru, kas viņam nodrošina iespēju atklāt to, ko viņš tur grib atklāt. Pēc izglītības esmu inženieris mehāniķis, tāpēc startēju CERN kā cilvēks, kurš ir spējīgs kompleksi saprast inženiertehniskas problēmas. Vēl tur sevi pozicionēju arī kā RTU rektora padomnieku. Savulaik devu rektoram padomu ar kaujas spējīgo Latvijas zinātnieku delegāciju doties uz CERN paostīt gaisu. Tā sākās sadarbība. CERN redzēja iespēju mani piesaistīt kā zinātnisko līdzstrādnieku tieši paātrinātāju tehnoloģiju jomā – tur vajadzēja cilvēkus, kas spēj zinātni menedžēt, ­vadīt daudznacionālu zinātnieku grupu.

– Kāds bija tavs uzdevums?
– Latvijas kontekstā – koordinēt visu zinātnisko sadarbību ar CERN, tur bija vesela projektu gūzma. Savukārt pašam CERN mani vajadzēja kā cilvēku, kas varētu veikt zinātniski pamatotu inventarizāciju, kas tad viņiem pašiem tur mājās ir – kādas zinātniekiem top tehnoloģijas, kas varētu būt derīgas sabiedrībai vai biznesam visplašākajā veidā. Mans uzdevums bija runāt ar visiem CERN grupu līderiem un mēģināt no viņiem izdabūt ārā visus tehnoloģiskos noslēpumus. Jo zinātnieki tur ir ļoti pašpietiekami – kaut ko rada, paši nopriecājas, kaut ko izmanto, un bieži ­tālāk tas neaiziet. 

– Kāpēc šim darbam izvēlējās tieši tevi?