Visu mūžu sevi plosu pārmetumos. Dumpīgās latviešu hipijmeitenes Klingera dzīves līkloči
Iekšējas brīvības spārnoti ideālisti ar sapni par dzidru mīlestību un tuvumu dabai. Drīz jau būs pagājuši 60 gadi kopš leģendārās vasaras, kad Latvijā uzbangoja pirmais hipiju vilnis. Brīvajā plūdumā viņi bija tik spoži. Viņi mita bezcerīgajā padomju telpā un vienlaikus ārpus realitātes – paši sava skaistuma pasaulē, savās grāmatās, mūzikā, savā brālībā. Katram no viņiem bija savs puķubērna laiks un stāsts.
Foto: Māra Brašmane, Ineta Meimane. Attēlā: Ieva Brašmane (Klingers). Limbaži. 1969.
Lokālā hipiju subkultūra, par kuru vēstīšu šodien, izauga no bītņikiem – Vecrīgas kafejnīcu radošajiem bohēmistiem. Viņi novilka žaketītes, izaudzēja garus matus un ietērpās apburošās skrandās. Viņi sēdēja Doma laukumā, uz Anglikāņu baznīcas kāpnēm un pie Zviedru vārtiem. Tad izklīda, kur nu kurš, atstājot ikoniskas melnbaltās fotogrāfijas, kurās šī pasaule iemūžināta.
Ar muguras smadzenēm visi saprata, ka bohēma un brīvais dzīvesveids patiesībā ir disidentisms: mēs uzšķaudām režīmam, ko jūs, padomju čekisti, te esat ieviesuši!
