Latviešu sāgai Likteņa Līdumnieki jau 20 gadi. Par visu, kas palika aiz kadra

Ja nav pārdzīvojuma, nav filmas

Režisores Virdžīnijas Lejiņas un viņas radošās komandas lieldarbs Likteņa līdumnieki vai ik gadu ir Latvijas Televīzijas programmā, arī gada nogalē to katru darbdienas rītu varēja skatīt 7. kanālā, un vēl arvien tūkstošiem skatītāju dzīvoja līdzi Nārbuļu dzimtas likteņiem, lai gan lielākajai daļai tie jau sen zināmi. Līdumnieki ir latviešu likteņsāga, kas, aptverot vienas dzimtas vēsturi laikposmā no 1885. gada, kad barons izprecina pavesto istabmeitu Katrīnu, pūrā dodot viņai zemi, Jēkabam Nārbulim, izved cauri visiem liktenīgajiem 20. gadsimta notikumiem līdz pat tā beigām – 1995. gadam. Lielajā videofilmā ir Latvijas valsts vēsture – Ulmaņlaiki, Latvijas okupācija, karš, mežabrāļi, izvešanas, latviešu dzīve izsūtījumā Sibīrijā, pēckara laiks, kolhozu gadi, Latvijas neatkarības atjaunošana, īpašumu atgūšana, kas ir kā fons vienas dzimtas vairāku paaudžu likteņiem, traģēdijām, cilvēku attiecībām, to samezglojumiem…

Pirmo reizi skatoties, vietām pat apraudājos, lai gan tekstus, ko aktieri runāja, pati biju rakstījusi.

Scenāriju pēc Vladimira Kaijaka romānu Enijas bize, Zem Marsa debesīm, Nārbuļu dēli un Mantinieki tetraloģijas seriālam rakstīja rakstnieka dzīvesbiedre Māra Svīre. «Kad seriālu sāka rādīt, daudzi Vladimiram un man teica, ka tas ir kā no viņu pašu, no viņu dzimtas dzīves, tāpēc es saku, ka Līdumnieki ir latvieša dzīvesstāsts. Ļoti patiess un godīgs, kurā nekas nav sadomāts. Vladimirs nesēdēja bibliotēkā un arhīvā, lasīdams vecas avīzes vai pētīdams to laiku dokumentus, bet rakstīja no paša pieredzētā, no savām un savas dzimtas atmiņām. Kā bērns klausījies tēva sarunās ar kaimiņu vīriem, kad viņi, kopā sanākuši un kādu glāzīti iedzerdami, atcerējušies agrākos laikus.