Dīvas fenomens – kas tas ir, un kā viņas to panāk? Pasaules spožāko dīvu stāsti
Saudzējošā gaismā iemirdzas dimanta auskars. Staro pērles pie žabo un volānu fliteri. Noplīvo krāšņs boa, aizvijas žests. Atskan skaista balss – dūmakaina vai dzidra, un katrs to pazīst. DĪVA. Kas viņa ir? Ko nozīmē dīvai būt?
Foto: Wikimedia Commons. Attēlā: Marlēne Dītriha
Viss sākās operas pasaulē. Vispirms šajā vārdā, kas nācis no latīņu valodas ar nozīmi brīnumainā, dievišķā, dēvēja pārlaicīgu talantu. Tā īpašniece (arī īpašnieks) baudīja vispārēju popularitāti un cieņu. Bet dīvas vēsture ir sena: kopš 16. gadsimtā vīriešu sastāva aktieru trupās pirmo reizi kā mākslinieces parādījās arī sievietes – skatītāju piesaistīšanai. Laikā, kad sabiedrībā starp vīriešiem un sievietēm nebija īstas vienlīdzības, vismaz uz opernamu skatuvēm sievietes balsi un talantu cienīja un cildināja tikpat augstu kā tā laika spožāko tenoru talantu.
Lakstīgala, orhideja, roze
17. gadsimta beigās, kad Venēcijā atklāja agrīnās publiskās operas, galveno dziedātāju, parasti soprānu, dēvēja par primadonnu jeb pirmo lēdiju. Tā apzīmēja visas vadošās operdziedātājas, lietojot kā sinonīmu skaistai balsij un muzikālajam talantam. Un tikai 19. gadsimta sākumā, kad Doniceti, Rosīni un pārējie sāka komponēt operas ar plašām soprānu partijām un dziļām lomām, pūlis sāka apjaust, ka… Lai gan katra primadonna ir virtuoza, ne katra virtuozā ir dīva.
Viņa aizmirsās ietekmīgu vīriešu skavās, darīja viņus trakus, «balinot bikini zonu» un «nekad nevalkājot biksītes».
Dīva bija kas vairāk par belcanto spēju, tā bija arī neparasta harisma un burvība, ko izstaroja šo dāmu vizuālais tēls un personība. Viņu pielūdza, salīdzināja ar lakstīgalu, orhideju, rozi. Un izcili atalgoja.
