Žurnāla Ievas Veselība redaktore Zane Eniņa: Vai mums pietrūkst pieskārienu?
Cik vien iespējams, pa Rīgu pārvietojos ar velosipēdu vai kājām, jo kovidkrīzes laikā man izveidojies refleksveidīgs paradums turēties atstatus no citiem cilvēkiem, un tāpēc vairos no sabiedriskā transporta, cik vien iespējams. Nesen tomēr kāpu trolejbusā un braucu, jo man bija pagadījusies neatliekami interesanta grāmata – uz riteņa jau nepalasīsi, bet četrdesmit, piecdesmit minūtes sabiedriskajā gan. Drusku jutos izbrīnīta, ka pasažieri ne tikai vispār nelieto sejas maskas, bet vairs pat nepūlas distancēties.
Foto: Rasmuss Kārlis Eniņš
Un nākamā doma – kuram tuvam cilvēkam tikpat dziedinošs var izrādīties tavs pieskāriens?
Pieņem, ka būs vien jāsaspiežas, un brauc, jo nav jau variantu. Vai pilnīgi mierīgi apsēžas blakus – tā, ka pleci saskaras. Sajutos neomulīgi, bet tad atcerējos rakstu, ko nesen lasīju BBC Future – par to, ka kovida dēļ noteiktās izolācijas dēļ daudzi cietuši no pieskārienu bada. No tā, ka trūkst nevis samīļošanas vai seksuāla rakstura glāstu, bet pat ikdienišķa «sociāla» pieskāriena – tāda, kādus parastos apstākļos neapzināti vai apzināti saņemam un sniedzam ik mirkli: kad sarokojamies, draudzīgi uzsitam kādam pa plecu, kad mums pieskaras frizieris, kas apgriež matus, vai treneris fitnesa zālē, ierādot, kā pareizi jāizdara kāda kustība.
Nodomāju – varbūt tiem, kuriem ikdienā jābrauc ar tramvaju vai trolejbusu, arī neapzināti bija pietrūcis šīs gandrīz piespiedu saskaršanās. Tieši tāpat kā mazbērna apskāvienu vai drauga rokasspiedienu, arī tādu mīcīšanos sabiedriskajā transportā taču ne ar kādu virtuālo versiju neaizstāt. Tāpēc, piemēram, Brazīlijā karantīnas nošķirtiem tuviniekiem ierīkoti «apskāvienu aizkari»: plēves «sienas» ar tādām kā piedurknēm, kurās iemaucot abas rokas, iespējams vīrusdroši apskaut otrā pusē stāvošo.
Tas gan nenozīmē, ka uzreiz draudzīgi piespiedos blakussēdētājas plecam vai ka jutos labāk, spraucoties pa vidu citiem braucējiem, kad klāt bija mana pietura un kaut kā bija jātiek līdz izejai. Katram ir sava, individuālā, vajadzība pēc pieskārieniem – vienam tie nepieciešami vairāk, citam mazāk, taču cilvēku, kuriem pieskārienus nevajag nemaz, ir ļoti maz. Ja pieskārienu ilgāku laiku trūkst, cilvēks var slikti justies, pat neapzinoties, kas ir šī diskomforta patiesais cēlonis, un nevilšus sākt meklēt saskari – to jums pateiks vai katrs masieris, ka daļa viņu klientu ir vientuļi ļaudis, kuriem pietrūkst jebkāda elementāra fiziska kontakta ar citu cilvēcisku būtni. Bet cits to meklē piebāztā troļļukā…
Kovida laikā (jo vīruss nekur nav pazudis!) nebūtu pareizi aicināt atsākt apskauties ar katru ceļā sastapto puspaziņu, taču varbūt ir vērts aizdomāties – ja jūtos nomākta, varbūt ne jau jauna kleita vai kāds cits pirkums, vai kūkas gabals, vai glāze aperola ir tas, kā man trūkst? Varbūt vajag tikai tik vien, lai ap vidukli biežāk apvijas kādas mazas rociņas vai lai matus noglauž jau pieaugušais bērns? Un nākamā doma – kuram tuvam cilvēkam tikpat dziedinošs var izrādīties tavs pieskāriens? Kaut vai tikai saskaršanās ar elkoņiem, ko tagad izmanto rokasspiediena vietā!
