Žēlojot sevi, žēlojot bērnu, mēs situāciju neizmainīsim
Baiba Vasara-Beķere un Kaspars Beķeris nevairās runāt par savas ģimenes skaudro pieredzi – meitai Montai kopš dzimšanas ir kustību traucējumi un, lai pārvietotos, katru gadu nepieciešamas jaunas ortozes. Pateicoties labdarības akcijas Eņģeļi pār Latviju ziedotāju atbalstam, ortozes tiek sagādātas, taču ikdienas dzīvē izaicinājumu netrūkst – Montai katru dienu ir jāpārvar grūtības. Un zini, viņi visi ir īsti cīnītāji, bez nekādas čīkstēšanas un sevis žēlošanas.
Foto: Lauma Kalniņa. Stils: Ginta Vītola
Es nejutos sagrauta, darīju visu, lai mēs ātrāk tiktu uz mājām, jo slimnīcas vidē man bija grūti.
Kad ar Baibu un Kasparu tiekamies otro reizi – ne pie viņiem mājās, bet pie fotogrāfes studijā –, man ir sajūta, ka esam pazīstami jau ilgāku laiku. Varam gan kopā pasmieties, gan būt atklāti, ka bērnu audzināšana nav viegls uzdevums. Kaspars atzīst, ka kaut kā ar visu jau galā tiekot: «Mums iet līdzīgi kā citiem daudzbērnu ģimenes vecākiem, ir nogurums un rūpes par bērniem paņem ļoti daudz enerģijas…» Taču viņi nav vienkārša daudzbērnu ģimene, jo kopš dzimšanas meitai Montai ir reta slimība – artrogripoze. Slimība, kas izpaužas ar muskuļu vājumu, locītavu stīvumu un deformāciju. Taču ģimenes ceļš līdz meitas diagnozei un pareizai ārstēšanai nebija ātrs un viegls. Labi, ka viņiem pietika spēka, neatlaidības un cīņas spara, lai nepadotos un Montai palīdzētu nostāties uz kājām. Taču neviens speciālists nav izteicis prognozes, vai viņa kādreiz varēs staigāt bez palīglīdzekļiem.
Pavisam parasta grūtniecība
Baiba un Kaspars iepazinās pirms piecpadsmit gadiem kādā dzimšanas dienas ballītē – rīdziniece Baiba bija atbraukusi pie kolēģes uz Jelgavu, savukārt Kaspars bija šīs kolēģes bijušais klasesbiedrs. Baiba atceras: «Pirmais randiņš mums bija velobrauciens no Jelgavas uz Tērveti.
