Viktors Zemgals: Seksuālā veselība man vienmēr likusies ļoti svarīga
Ārēji šķiet, ka dziedātājs Viktors Zemgals ļoti rūpējas par savu veselību – vienmēr sakopts, vienmēr stalts, platu smaidu sejā. «Jā, zobi visi manējie, varbūt nedaudz uzlaboti,» pavīpsnā solists, priecādamies par saviem no senčiem mantotajiem labajiem gēniem. Ja nu vienīgi kāda locītava jāpalabo un zāles pret holesterīnu jāieņem, citādi Viktors gatavs dejot tikpat žiperīgi kā jaunībā kvarteta Eolika uzstāšanās reizēs. Bērnībā gan viņš ar dejošanu bija uz jūs, toties sešdesmit gadu vecumā pirmoreiz uzkāpa uz kalnu slēpēm!
Foto: Matīss Markovskis. Stils: Lolita Graudiņa
Krist viegli, grūti celties
Pirmo pusgadu dienēju Ņižņijnovgorodā, celtniecības bataljonā, un mana boksa pieredze neko nepalīdzēja.
«Nav nekāds noslēpums, ka šis ir manas apaļās jubilejas gads. Ciparus, protams, nesaukšu, bet jau parādās kaut kāds stīvums: gribas skriet kā jaunam puikam, taču ir kādreiz jāieskatās arī pases datos. Kopš zināma vecuma augam nevis uz augšu, bet it kā saraujamies, nospiežas kāds nervs – tad arī parādās stīvums. Ārsts man nozīmēja muguras blokādi – mazu dūrieniņu, ko veic rentgena kontrolē, – kopējai tonusa pacelšanai, un to iesaka pie locītavu sāpēm. Šo es neuztveru kā nopietnu ārstēšanu, drīzāk sevis uzfrišināšanu. Taču viss droši vien izriet no tā, ka maijā man veica ceļgala artroskopiju – tā ir saudzīga ķirurģiskā metode, kad principā ar pāris dūrieniem iztīra locītavu, izņem plīsušo menisku vai skrimšļu fragmentus. Kā smejos, tās ir vecuma vainas…
Jau daudzus gadus mans ārstējošais ārsts ir slavenā komponista, Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāta, Georga Pelēča dēls, kuram ir tāds pat vārds un uzvārds – Georgs Pelēcis. Viņu man ieteica traumatologs ortopēds Egils Strauss, viens no maniem nedaudzajiem draugiem. Egils ir uzpasējis visu mūsu ģimeni veselības lietās, kas saistītas ar traumām, – mammu, papu, kad viņiem sākās vecuma vainas, arī manus puikas, kad viņiem gadījās kāda ķibele – kritiens vai lauzta kāja. Kad Egils sāka retāk nodarboties ar operēšanu, viņš man ieteica dakteri Pelēci, traumatologu un ortopēdu Rīgas 1. slimnīcā. Tā nu viņš ņēmis savā pārziņā manus ceļgalus un locītavas.
Varbūt, ka menisks man plīsis jau jaunībā, bet tā nav sajūta, it kā būtu kaut ko salauzis. Sāpes celī parādās tikai kaut kādās noteiktās pozīcijās – grūti pietupties, kas faktiski ir sīkums. Bet man Eolikas koncertos Olgas priekšā jākrīt uz ceļiem, parādot mīlestības žestu, – nokrist ceļos nebija grūti, bet bija grūti pēc tam piecelties.
Ar šīm sāpēm ceļu locītavās cietos ilgi – visu laiku atliku un atliku ārstēšanos. Beigās tomēr aizgāju pie ģimenes ārstes, lai viņa nosūta pie speciālista. Pie ģimenes ārstes eju ne tikai es, viņas aprūpē ir visa ģimene, bērnus un nu jau mazbērnus ieskaitot. Cepuri nost, ar Vinetu Ģēģeri mums ir paveicies, ļoti atsaucīga ārste.
Procedūras arī bija ar norīkojumiem, bet uz tām nācās gaidīt pusgadu vai pat gadu. Kad izpēte bija veikta, ar ārstu ātri vien saskaņojām operācijas datumus: paskatījos, kuru dienu nav koncertu, un pēc tam jau nākamajā rītā mani izrakstīja no slimnīcas.
