«Vēl nezinu – tas bija varoņdarbs vai vieglprātība…» Ineses Paegles stiprais stāsts
Kad skrīverietes Ineses Paegles (56) vīram Jānim ārsti paziņoja, ka nepieciešama nieres transplantācija un jāmeklē nieres donors, Inese un, taisnību sakot, arī pārējie ģimenes locekļi – bērni un Jāņa māsa – nedomāja ne mirkli un pieteicās. Vesela un derīga šai operācijai izrādījās tieši Inese, un tagad viņa vēsturē iegājusi kā simtā dzīvās nieres donore Latvijā.
Foto: Ieva Andersone
Esmu dzirdējusi, ka nieres donori dzīvojot ilgāk, jo viņiem visu laiku ir medicīniskā uzraudzība.
Neesam saldais pārītis!
«Ar Jāni laulībā esam 36 gadus plus vēl divus gadus nodzīvojām grēkā – tātad kopā trīsdesmit astoņus. Pēc profesijas Jānis ir kinoinženieris, bet ilgus gadus strādāja un piedalījās Dziesmu svētku organizēšanā, Daugavas stadionā bija tehniskais direktors. Šie bija pirmie Dziesmu svētki, kurus viņš skatījās televīzijā. Kas to vairs atceras, kā mēs iepazināmies – tas bija tik sen! Viņš kādreiz bija muzikants lauku orķestrītī, sita bungas, tad arī kaut kā sapazināmies. Bet es nebiju no dziedātājām, esmu no tām, kas rūc kā lācis. Taču domāju, ka Jānis mani piesaistīja ar savu melno humoriņu, un tas mūsu dzīvē ir joprojām. Neesam nekāds saldais pārītis – kur nu, ja tik ilgi kopā nodzīvo! Kā smejos, tagad uz vecumu īpaši mierīgi dzīvojam, bet kādreiz es varēju arī cirst durvis un par sīkumiem pukoties. Tagad vienkārši pagriežos un aizeju. Noklausos, kā Jānis kaut ko tur runā, runā, bet es vienalga izdaru pa savam. Kā tajā teicienā, ka sieviete ir kakls, kas to galvu pagroza. Zinu, ka daudzi pāri nespēj nodzīvot ilgu mūžu kopā un šķiras, bet es vienmēr saku: «Labāk zināma nelaime, nekā nezināma laime.»
