Vaginisms. Vai man vēl kādreiz būs sekss?

Ir grūti samierināties ar faktu, ka tu nespēj simtprocentīgi satuvināties ar kādu, ko mīli. Arī domas par ģimenes dibināšanu šķita nepiepildāmas.

Kāpēc par to rakstu?

Autores pieredze

Ar vaginismu saskāros, kopš uzsāku dzimumdzīvi, un nereti šķita, ka esmu vienīgā meitene, kas sirgst ar šo problēmu – nekad agrāk par to nebiju dzirdējusi. Tas bija viens no lielākajiem pārbaudījumiem manā dzīvē, jo traumēja manu priekšstatu par seksu. Ar laiku sāku domāt, ka tam nemaz nevajag sagādāt baudu un ka man pēc iespējas vairāk jācenšas paciest sāpes. Maksts muskuļu spazmas bija klāt katrā mīlēšanās reizē. Pat ja biju gatava seksam un to gribēju, dzimumakts neizdevās. Nereti šķita, ka apkaunoju savu draugu un viņa acīs nekad vairs nebūšu iekārojama. 

Par laimi, draugs bija ļoti saprotošs. Viņam bija žēl, ka katru reizi izjutu tik spēcīgu diskomfortu, kas vairākas dienas pēc tam turpinājās ar sāpīgu urināciju, ieplīsušu vaginālo atveri, grūtībām sēdēt vai staigāt. Ar laiku draugs sāka rakties interneta plašumos, cenšoties identificēt potenciālo problēmu. Es savukārt biju pārāk kautrīga, lai meklētu informāciju, jo man bija kauns par to pat domāt, kur nu vēl kādam stāstīt. 

Vaginisma cēloņi manā gadījumā acīmredzot ir cieši saistīti ar pašvērtējumu. Es vienmēr esmu sevi apšaubījusi, tāpēc nav brīnums, ka šīs izpausmes ietekmē arī partnerattiecības. Tā vietā, lai baudītu mirkli, mans prāts būvē negāciju barikādes. Pati sev varu iestāstīt, ka izskatos muļķīgi, neesmu pietiekami skaista, jautra, spontāna. Tas ir tik dīvaini, jo draugs nekad nav skopojies ar komplimentiem. Šo iemeslu dēļ sasniedzu kautrības maksimālo līmeni un noslēdzos sevī, iekšēji sevi šaustīju par to, ka nodarbojos ar seksu.