Traumatologs ortopēds Sandris Petronis: Ja cilvēks iekšēji ir satraukts, sāpes uztver spilgtāk

ANAM­NĒ­ZE

•  Traumatologs ortopēds, specializējas gūžu un ceļu endoprotezēšanas operācijās.
•  Rīgas 2. slimnīcas valdes priekšsēdētājs.
•  Docētājs Rīgas Stradiņa universitātes Ortopēdijas katedrā.
•  Šopavasar izvirzīts valsts augstākā apbalvojuma – Atzinības krusta – saņemšanai.
•  Uzskata, ka ārstam jābūt pacienta paraugam, tāpēc zina savu D vitamīna līmeni – tas ir pietiekams.
•  Pēdējā izlasītā grāmata – Mērķis, par to, kā uzņēmumā paaugstināt produktivitāti. Iecienījis audiogrāmatas, ko klausās, braucot mašīnā.
•  Tētis trim bērniem.
•  Dzīvo Bieriņos un uz darbu dodas kājām.

Daudzi, kas operācijas atcēluši, tagad nāk un raud: «Lūdzu, izoperējiet mani.» Bet – rinda diemžēl nekur nav pazudusi.

– Dakter, kā jūtaties tagad, kad kovida groži palaisti vaļīgāki? Vai esat jau paguvis izbaudīt sirsnīgas tikšanās, kas iepriekš ierobežojumu dēļ bija liegtas?
– Izbaudīju. Nokristīju meitu. (Smaida.) Patīkami, ka varējām kristības nosvinēt plašākā pulkā, uzaicināt attālākus radus un draugus. Arī bildes bez maskām ir smukākas! (Smejas.)

– Kā jūs pandēmijas laiku izjutāt kā traumatologs? Pacientu nebija mazāk, jo neviens nekur negāja, slēpot nebrauca?
– Noteikti nē. Mums, traumatologiem, un slimnīcai kopumā darba samazinājums bija tikai saistībā ar ierobežojumiem. Jā, bija brīdis, kad cilvēki baidījās nākt pie ārsta, piesargājās. It sevišķi to varēja just no riska grupas pacientiem. Bet, ņemot vērā pieprasījumu pēc traumatologu sniegtās palīdzības, kabineti tāpat bija pilni. 

Ikdienā veicu gūžas un ceļu endoprotezēšanas operācijas, un varēja just, ka arī tur cilvēki dalījās divās kategorijās. Bija daži, kas operācijas atlika, bet bija arī tādi, kas teica: «Dakter, man tā sāp, es nākšu uz operāciju jebkādos apstākļos!»

– Un kā tagad jūtas tie, kas operāciju atlika?
– Viņi ir vēl sliktākā stāvoklī nekā iepriekš. Par to runā mediķi gan Latvijā, gan starptautiskā līmenī, ka paralēli kovidam ir vēl viens slēptais vilnis, kam mazāk pievērš uzmanību, – hroniskie pacienti un viņu stāvokļa saasināšanās. Daudzās jomās hronisko pacientu aprūpe uz pandēmijas fona palika otrajā plānā. Ģimenes ārstiem bija liela slodze, ārstējot kovida pacientus, nodaļas slimnīcās tika pārvērstas par kovida nodaļām, daudzviet tika atcelti plānveida pakalpojumi… Bet tādēļ vien nav pazudušas ne sirds slimības, ne diabēts, ne osteoartrīts – gūžas tāpat turpināja drupt un sāpēt. Tāpēc man ir bažas, ka sabiedrības kopējais veselības līmenis uz šī visa fona ir pasliktinājies. Piemēram, gūžu osteoartrīta gadījumā mēs ar vizīti neko pārāk daudz nevaram palīdzēt. Tas skan skarbi, bet, ja mēs neoperējam, cilvēks arvien vairāk turpina invalidizēties. Daudzi, kas operācijas atcēluši, tagad nāk un raud: «Lūdzu, izoperējiet mani.» Bet – rinda diemžēl nekur nav pazudusi.

– Gan algologi, gan neirologi man, cita starpā, dažkārt ir minējuši, ka ilgstošas, hroniskas sāpes izmaina cilvēka personību, domāšanu, uztveri… 
– Tas lielā mērā atkarīgs no pacienta mentālā noskaņojuma. Man šķiet, ka cilvēki, kas dzīvo ārpus lielajām pilsētām, laukos, dabiskā vidē, lietām pieiet vienkāršāk. Man ir bijis gadījums, kad meita, kas ir rīdziniece, atved uz konsultāciju mammu, kas dzīvo laukos. Tantukam kājiņas līkas, šķības, greizas… Rīgā šāds cilvēks varbūt jau brauktu ar invalīdu ratiņiem un no sāpēm raudātu. Jautāju kundzei: «Jūs ilgu laiku nevēlējāties doties pie ārsta, kādēļ tomēr nolēmāt atnākt?»