«Tā lūgusi Dievu es vēl nebiju nekad!» Anna Mellupe, kuras dēla diagnoze joprojām liek uzdot jautājumus
ANNAS MELLUPES dēls Emīls, kuram tagad ir četrpadsmit, pagājušā gada 7. februārī smaga bezspēka dēļ tika nogādāts slimnīcā, kur iekrita hiperglikēmiskajā komā. «Sākumā viss šķita tik melns, smacīgs un bezcerīgs, bet tad instinktīvi sāku meklēt atbildes, ko no šī visa var iegūt. Kā teicienā – «Ja dzīve piedāvā citronus, pagatavo citronu limonādi!» Sāku studēt medicīnu. Jā, atbildes nav tūlītējas, bet galvenais ir vēlme izķepuroties,» saka Anna.
Foto: Matīss Markovskis. Stils: Lolita Graudiņa
Pienāca ārsts un paziņoja, ka Emīls steidzami jāpieslēdz pie sistēmām, jo patlaban viņa asinis līdzinās etiķainam sīrupam.
Ceļš līdz kuplai ģimenei
Anna un Jānis ģimenē audzina četrus bērnus. Vīram Jānim no iepriekšējām attiecībām ir dvīnītes, bet Annai – dēls Emīls. Savukārt pastarītis Valters ir pāra kopīgā atvase. «Dzemdības ar Emīlu atceros kā neticami vieglas un ātras. Viņš jau kopš bērnības ir ļoti dvēselisks un altruistisks bērns – ar spēju just līdzi un vēlmi palīdzēt. Gudrs, harismātisks, mērķtiecīgs un atbildīgs. Ja ar kaut ko aizraujas, tad dara to no visas sirds.
Veselība vienmēr bijusi laba. Vienīgā saskare ar slimnīcu bija trīs gadu vecumā, kad radās aizdomas par celiakiju. Taču diagnoze neapstiprinājās un, sabalansējot zarnu trakta darbību, nepatīkamie simptomi izzuda. Ārsti norādīja, ka tā, ļoti iespējams, bija nesen veiktās kompleksās vakcīnas izraisīta blakne.»
Ar Emīla tēti Anna izšķīrās, un četrus gadus, līdz pat Emīla skolas vecumam, bija vientuļā māmiņa: «Tolaik atskārtu, cik grūti ir būt par mammu un tēti vienlaikus, lai bērnam audzināšanā nekā netrūktu. Cenšoties visu darīt pareizi, šķiet, brīžiem biju pārāk stingra. Bet, satiekot Jāni, viss mainījās, kļuvām par īstu komandu. Piepildīju arī savu bērnības sapni – kļuvu par masieri. Tā nu sanācis, ka nāku no dzimtas, kur ir tikai divu veidu cilvēki – mākslinieki vai mediķi. Vectēvs, kurš nesen aizgāja citā saulē, bija zinātnieks, mikrobiologs. Es savukārt esmu kaut kur pa vidu. Man patīk gan viss taustāmais, pierādāmais, gan acīm netveramais.»
