Sērga, bez pārspīlējuma – skūteristi. Skarbajā pieredzē dalās neiroķirurgs Kaspars Auslands
Pieaugot elektrisko skrejriteņu popularitātei, nu jau ik dienu Rīgas slimnīcās ieved pat desmit traumētus skūterbraucējus, kuri lauzuši plaukstas pamatni, roku vai kāju. Smagāku traumu rezultātā nākas veikt galvaskausa trepanāciju jeb atvēršanu, un to dara neiroķirurgs Kaspars Auslands. Ārsts, pie kura labāk nenokļūt… Tas tā – no dakteru melnā humora arsenāla, jo neiroķirurga Auslanda ampluā ir arī īpaši sarežģītās lietas.
Foto: Matīss Markovskis
Pieturzīmes
• Neiroķirurgs, medicīnas zinātņu doktors un docētājs Rīgas Stradiņa universitātē.
• Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas neiroķirurģijas nodaļas vadītāja pienākumu izpildītājs.
• Kolēģi saka: izcils neiroķirurgs – rokas un prāts apvienojušies perfektā kombinācijā. Arī sirds ir vietā.
• Piemīt bailes no augstuma.
Vakar manā dežūrā slimnīcā iestājās arī viena meitene, kas brauca ar elektroskūteri. Lauzts sejas kauls, galvaskauss.
Tiekamies Austrumu slimnīcā. Uz ārpasaules fona šķiet drusku jocīgi, ka šeit joprojām visi akurāti pārvietojas maskās un respiratoros. Sarunas laikā dakteris Kaspars Auslands zināmā mērā kautrīgi un tomēr ārkārtīgi mērķtiecīgi atvirzās no manis pa gabalu. «Mums tikko viena daktere noslimoja divas nedēļas… Šodien ar elpas trūkumu pēc kovida atnāca uz darbu, jo jādežurē. Pirms divām dienām vēl viens ārsts saslima. Tāpat slimo arī dakteri citās nodaļās. Acīmredzot viss sākas no jauna,» viņš komentē savu distancēšanos. Ok, taču mūsu sarunas iemesls šoreiz ir cita pandēmija – elektriskie skrejriteņi jeb elektroskūteri. Jūnija nogalē daudzus šokēja ziņa, ka Austrumu slimnīcā miris 30 gadu vecs vīrietis, kurš avarēja, reibumā braucot ar elektrisko skrejriteni. Ārsti par viņa dzīvību cīnījās mēnesi. Taču tas ir tikai viens – skaļākais – gadījums.
– Kāda ir situācija?
– Vakar manā dežūrā slimnīcā iestājās arī viena meitene, kas brauca ar elektroskūteri. Lauzts sejas kauls, galvaskauss. Pirms tam šonedēļ izoperēju vienu, kam bija lauzts kakls, – arī skūterists. Uzņemšanas nodaļā regulāri divi trīs četri ir katru dienu. Tiešām sērga, bez pārspīlējuma.
– Ko viņi paši pēc tam saka?
– Neko nesaka. «Nedomāju, ka tā notiks…» Pārvietojoties ar elektroskūteri, tiek sasniegts liels ātrums, 25 kilometri stundā ir it kā atļautais maksimums. Es dzīvoju ārpus Rīgas un, kad vakaros braucu cauri pilsētai, redzu – pilns ar skūteriem, drausmīgi daudz! No visiem stūriem lien laukā – pa labi, pa kreisi, bieži uz atbalsta virsmas stāv pa diviem, pat pa trim.
– Pats esat pamēģinājis?
– Nē, nē! Varbūt, ja es dzīvotu Rīgas centrā, būtu, bet, tā kā man uz mājām ar mašīnu jābraukā, īsti nav, kur mēģināt.
Kāpēc notiek negadījumi? Velosipēdam riteņi ir lieli, un tie palīdz noturēt līdzsvaru, braucējs ir stabilāks. Bet ar elektroskūteri tu uzbrauc uz kaut kāda šķēršļa – cik dzirdēts, daudzi trāpa uz apmalēm – un tad krīti.
