Sāpju speciālists Mihails Arons – pretsāpju zāļu gaišās un ēnainās puses
«Vai tev ir ibītis?» jautā kolēģe un paskaidro: «Galva sāp.» Atveru rakstāmgalda atvilktni, un tur ripinās divas gandrīz vienādas plastmasas burciņas. Vienā ir košļenes, otrā – pretsāpju tabletes. Tomēr jocīgi, ne? Pretsāpju zāles varbūt nebūtu jāpatērē gluži tikpat, cik košļenes?
Foto: Shutterstock
Skaidro: Dr. MIHAILS ARONS
• Anesteziologs, reanimatologs un algologs jeb sāpju speciālists D.A.P. Sāpju klīnikā un P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā.
• Latvijas Sāpju izpētes biedrības prezidents.
Kā jau parasti – patiesība ir kaut kur pa vidu. Bezrecepšu pretsāpju medikamenti paši par sevi nav ne slikti, ne labi. Un arī milzīgajai tablešu burkai nav ne vainas, ja tai ir garš derīguma termiņš un tu strādā lielā darba kolektīvā, kurā dažādiem kolēģiem savu reizi sāk sāpēt galva (vai roka, vai zobs), un viņi zina, ka tavā atvilktnē var rast līdzekli, kas sāpes atvieglos. Bet, ja tu šo bondzeli pāris mēnešu laikā iztukšo pati – tad gan kaut kas nav kārtībā. Un ir jādomā, kā sāpes novērst pa īstam, nevis nemitīgi maskēt un izlikties, ka problēmas nav.
Pretsāpju zālēm ir glītas reklāmas kampaņas, kas rada mānīgu iespaidu, ka tās ir pilnīgi nekaitīgas un lietojamas kaut katru dienu.
Skaidrs, ka būtu ļoti traki, ja katrs cilvēks ar mazākajām sāpēm ietu pie daktera prasīt atļauju iedzert pretsāpju tableti. Vienlaikus jāatzīst, ka daudzi, protams, pārāk aizraujas ar pretsāpju medikamentiem – tā ir taisnība, un mēs, ārsti, to redzam. Daudzas no šīm zālēm nopērkamas bez receptes, tām ir glītas reklāmas kampaņas, kas rada mānīgu iespaidu, ka tās ir pilnīgi nekaitīgas un lietojamas kaut katru dienu. Bet tā jau nav.
