Reimatoloģe Inita Buliņa: Ir svarīgi būt žēlsirdīgam arī pret sevi
Cilvēks, kam ir reimatoloģiska kaite, ar to dzīvo visu mūžu, un viņa galvenais pavadonis šajā ceļā ir zinošs un atsaucīgs ārsts. Reimatoloģei Initai Buliņai gan ir plašas zināšanas, gan piemīt spēja iedziļināties katrā sīkumā, gan arī ir silta un atsaucīga sirds, un pacienti to novērtē.
Foto: Matīss Markovskis
Laimas slimību var ārstēt, tikai tam nepieciešams laiks.
– Daudzi ārsta profesiju izvēlas no paaudzes paaudzē. Vai jūs arī nākat no mediķu dzimtas?
– Nāku no Latgales, mana dzimtā puse ir Balvi. Esmu priecīga, ka man joprojām ir abi vecāki, pie kuriem varu aizbraukt un aprunāties. Kā jau Latgalē, mums ir lielas un stipras dzimtas, gan no mammas un tēta, gan vīra radu puses – viņi ir mans spēka loks. Mans pamats ir mana ģimene, manu vecāku, māsas un viņas vīra ģimene, mana vīra brāļa ģimene. Draudzējos ar docenti Jūliju Zepu – viņa arī ir reimatoloģe – kā kopā sākām strādāt, tā joprojām draudzējamies. Tie visi ir cilvēki, pie kuriem varu iet gan tad, kad man ir labi, gan tad, kad vajag padomu. Bet, atbildot uz jautājumu, jā, mans krusttēvs, kas ir arī mans brālēns, ir ģimenes ārsts Rekovā. No mammas puses māsīca, kas ir manas māsas krustmāte, arī ir ģimenes ārste. Mana tēta māsīca ir ģimenes ārste, mana tēta brālēna meita ir zobārste. Tēta brālēns Andrejs Spridzāns bija traumatologs, pēc tam vadīja Dobeles novada domi, viņa sieva un meita arī ir dakteres.
