Ofēlijas Spektores citādā dzīve: Es necīnos ar slimību un arī nesadzīvoju ar to – es to ārstēju
Rīdziniece Ofēlija Spektore tikai pirms trim gadiem uzzināja, ka tas, ko apkārtējie viņas bērnībā un pusaudža gados uzskatīja par sliktu raksturu, nepieņemamu uzvedību un vēlmi pēc uzmanības, patiesībā ir šizoafektīvu traucējumu izpausmes. Par savu slimību Ofēlija ļoti atklāti runā sociālajos tīklos, un, ja kāds vaicā, ar ko viņa nodarbojas, vispirms saka, ka ir psihiskās veselības aktīviste un tikai pēc tam – viesmīle. «Man nav kauna vai sajūtas, ka daru ko nepareizu, – par savu diagnozi drīkst runāt, un es vēlos to darīt.»
Foto: Ansis Klucis
«Tā nedrīkst uzvesties!»
«Es vienmēr esmu bijusi diezgan īpatnēja, un bērnībā tiku uzskatīta par dīvainu bērnu. Kad vecāki izšķīrās, mamma mani veda pie psihologiem un psihoterapeitiem, bet tie bija viņas izraudzīti speciālisti, un man kontakts ar viņiem neizveidojās. Pie psihiatra nonācu tikai divdesmit piecu gadu vecumā – pēc tam, kad biju gājusi pie psihoterapeites, lai tiktu galā ar Indonēzijā piedzīvotu smagas vardarbības gadījumu, bet īsti labāk nekļuva, un terapeite ierosināja doties pie psihiatra.
