«O, Kļimčuks dežurē? Būs durta sirds!» Ķirurgs rokenrols – Sergejs Kļimčuks
Dakteris Sergejs Kļimčuks ir leģendārs ķirurgs – ne katrs spēj operēt divas durtas sirdis vienlaikus, turklāt pacienti izdzīvoja. Ja ir kādas problēmas, ar kurām citi netiek galā, klusie telefoni iesaka uzmeklēt Kļimčuku. Arī intervijas dienā viņu pie kabineta durvīm gaida kāda sieviete, kas cer uz palīdzību. Dakteris neatsaka, vienīgi lūdz uzgaidīt. Ir vēla piektdienas pēcpusdiena, un viņa sejā redzams nogurums.
Foto: Inese Austruma
ANAMNĒZE
• Ārsts ar 40 gadu darba pieredzi, veicis vairākas Latvijā unikālas operācijas.
• Kopš 2015. gada Ķirurģijas klīnikas vadītājs Rīgas 1. slimnīcā, kur strādā visu darba mūžu.
• Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Speciālās medicīnas centra konsultants.
• Specializējies visu veidu vēdera dobuma orgānu un priekšējās sienas operācijās, operē arī vairogdziedzeri, vēnas un audzējus.
• Sieva – Ņina. Meita Maša arī ir ārste – psihiatre.
• Operas un smagā roka cienītājs. Mīļākās grupas: Deep Purple un Pink Floyd. Mīļākais operteātris: Teatro La Fenice Venēcijā, Itālijā.
• Futbola fans. «Līdzjušanas skaļums ir atkarīgs no tā, kurā tribīnē sēdi – vai esi kopā ar savas komandas līdzjutējiem.»
• Atzīst, ka braucot regulāri pārsniedz ātrumu, bet – apdomīgi, jo kā ārsts labi jūt riska robežu.
Kamēr vienam pacientam kolēģis caurumu sirdī turēja, aizspiestu ar pirkstu, tikmēr šuvu otru. Pēc tam sašuvu arī pirmo. Galvenais, ka abi izdzīvoja.
– Dakter, kad centos sarunāt interviju, man jokojot teica, ka pastaigai gar jūru jūs būtu piekritis uzreiz.
– Jā, tā ir mana atslodze. Taču jūra man patīk nevis vasarā, bet ziemā, kad nav cilvēku, jo, staigājot gar jūru, es arī domāju. Par darbu – kā kaut ko labāk izdarīt, par futbolu vai par ko citu. Arī braukt pie stūres man patīk naktī, kad visi mašīnā guļ un neviens netraucē. Patīk domāt, esot pirtī. Domāšana mani neapgrūtina. Saulkrastos gar jūru staigāju ar suni.
– Kāpēc jums ir suns?
– Vai domājat, ka man vajag kaķi? Man ir simtkilogramīgs Tibetas mastifs. Atbilstošs man.
– Un kurš kuru izvelk no mājas?
– Dažreiz sieva mani ar suni izvelk no mājām, bet viņa ir labsirdīga – ierauga manu seju un liek mierā. (Smejas.)
– Nav brīnums – jums ir ap 500 operāciju gadā…
– Divas dienas nedēļā pats operēju, un mums ir jauni, talantīgi ķirurgi – jāasistē arī viņiem. Atceros, cik man bija grūti augt. Kāpēc citiem jābūt grūtāk, nekā bijis tev?! Te nav nekādas ģedovščinas. Skatoties uz jaunajiem ārstiem, zinu, ka ir lietas, ko viņi dara labāk par mani.
