Neirologs Mihails Sluckers: Ja cilvēkam ir nepatikšanas dzīvē, viņš vairāk izjūt sāpes
Ir zvaigznes un spīdekļi un ir uzticami sava darba darītāji, kas ik dienu palīdz cilvēkiem. Medicīnā neiztikt ne bez vieniem, ne bez otriem. Ne velti neirologs Mihails Sluckers nupat saņēmis Veselības ministrijas Atzinības rakstu, un viņa pacienti šo ziņu uztvēra ar lielu prieku: «Sen jau bija pelnījis… Labs dakteris, iedziļinās tēmā!»
Foto: Matīss Markovskis
Pacients ārstam vairs neuzticas, jo viņš, redz, uz magnētisko rezonansi nenosūtīja. Taču tā visiem nav vajadzīga!
– Tiekamies tādā netipiskā jūlija dienā, kad ārā ir auksts, pūš dzestrs vējš un ik pa laikam uzlīst. Jums sācies atvaļinājums, tāpēc jo īpašs paldies, ka piekritāt sarunai.
– Daudziem laikam aizmirsies, bet pagājušajā gadā laiks bija tāds pats. Pie manis bija atbraucis draugs no Amerikas, un viņam nācās šeit nopirkt jaku, jo ārā bija vēss. Esmu atvaļinājumā, taču šajā laikā tikties ir pat ērtāk, jo man ir vairāk laika padomāt un parunāties.
– Jums ir ļoti garš un pieredzes bagāts darba mūžs.
– Jā, strādāju kā neirologs jau vairāk nekā 40 gadus. Esmu dzimis rīdzinieks, izaugu ārstu ģimenē – mana māte Vasa bija poliklīnikas iecirkņa ārste, kā tagad teiktu, ģimenes ārste, bet tēvs Dāvids bija neirologs. Neteikšu, ka mūsu ģimenē visu laiku runāja par medicīnu, taču pie mums ciemos nāca gan ārsti, gan medmāsas, un man šī vide nebija sveša. Kad jau mācījos skolā, redzēju, ka mājās ir daudz medicīniskās literatūras – pieradu, ka tas ir pats par sevi saprotams, un arī es būšu ārsts. Jau vidusskolas pēdējās klasēs biju izlēmis, kurā augstskolā studēšu, un tā 1970. gadā iestājos Rīgas Medicīnas institūtā. Sākot 6. kursu, bija jāizvēlas specialitāte, es izvēlējos neiroloģiju.
