Neirologs Guntis Karelis: Tēvam patika vārds ārsts, viņš izdomāja – man jākļūst par ārstu
Austrumu slimnīcas Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas vadītājs Guntis Karelis tik aizrautīgi stāsta par jauno ieguvumu – Baltijā modernāko neironavigācijas iekārtu, kura tagad ļauj viņa klīnikas neiroķirurgiem, operējot caur mikroskopu, nokļūt līdz audzējam galvā, maksimāli maz bojājot smadzenes vai tos centrus, kurus nedrīkst bojāt –, ka man neviļus iešaujas prātā doma: profesors taču pats ir tāda unikāla navigācijas iekārta! Dara visu iespējamo, lai ārstiem būtu patīkami strādāt un lai pacientiem no tā būtu ieguvums.
Foto: Matīss Markovskis
ANAMNĒZE
• Kā pats saka – zēns no laukiem, dzimis Balvos.
• Neirologs, piekto gadu vada Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Gaiļezers Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīniku, 150 darbinieku.
• Pirms tam desmit gadu vadīja Gaiļezerā 7. Neiroloģijas nodaļu.
• Profesors, izglīto topošos ārstus Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedrā.
• GK Neiroklīnikas vadītājs un galvenais speciālists.
• Šogad iecelts par Atzinības krusta komandieri.
• Darbā gūta atziņa: laikus saplānot ikdienā darāmo – svarīgo un neatliekamo vispirms, mazāk svarīgo pēc tam.
Olnīcu vēzis producē antivielas, kuras ietekmē galvas smadzenes un izraisa autoimūnu encefalītu.
– Apsveicu jūs ar tikko saņemto Atzinības krustu!
– Paldies, jā.
– Kā uzzinājāt par apbalvojumu?
– Vispār smieklīgi. Profesors Jānis Eglītis, onkologs, ap vienpadsmitiem vakarā, kad biju mājās, atsūtīja īsziņu: «Apsveicu ar augsto novērtējumu.» Domāju: atkal goda raksts vai joks, sajaucis adresātus, atsūtījis netīšām. Aizgāju gulēt. No rīta vēl viens ārsts atsūtīja īsziņu: «Apsveicu ar augsto novērtējumu.» Hm… Katru rītu mums slimnīcā notiek piecminūtes sapulce, kolēģi man spiež roku, jūtos kaut kā neērti. Tad arī pavaicāju: «Ar ko jūs mani sveicat?» – «Kā?! Tu nelasīji, ka tev piešķirts Atzinības krusts?»
– Rīgas pilī saņemšanas ceremonijā jūs arī izskatījāties ļoti nopietns, lakonisks.
– Es tāds vienmēr esmu. Cenšos nebūt publisks. Esmu ļoti, ļoti paškritisks. Biju arī drusku nobijies.
– No kā?!
– Diezgan liels pagodinājums, daudz cilvēku. Prezidents. Dziļi dvēselē jūtos savrups un kautrīgs. Es tā dzīvotu, ja man ļautu. Bet dzīve un darba pienākumi to neļauj.
– Atzinība ir. Bet ar ko jūs pats lepojaties?
– Droši vien ar divām lietām, vismaz man tā šķiet. Ar ģimeni. Ja man nebūtu tik labas ģimenes, kas atbalstītu vieglos un grūtos brīžos, domāju, ka noteikti nebūtu tik daudz sasniedzis. Jā, tas ir interesanti – sākumā taču liekas, ka viss griežas ap tevi!
