Mūžīgais kucēns – diabēts. Landas Jaunzemes stiprais stāsts
«Nav pārsteidzoši, ka tik daudzi pilnībā izdeg, cenšoties pastāvīgi pārvaldīt savu diabētu. Iedomājieties, ka mēģināt visu laiku apmācīt kucēnu…» savā Facebook blogā Diabēts ģimenē raksta divu bērnu mamma Landa Jaunzeme. Pirms četriem gadiem viņas dēlam Robertam tika atklāts 1. tipa cukura diabēts, un tagad tas ir kļuvis par negribētu, tomēr pieņemtu ģimenes locekli.
Foto: Matīss Markovskis
Ja es sērošu, raudāšu, tas manam bērnam nekādi nepalīdzēs – man ir jābūt stiprai, jākļūst par piemēru, ka ar visu tiksim galā.
Ballītes vietā – slimnīca
«Roberts sešu gadu vecumā sāka naktīs celties, lai dotos uz tualeti. Pēc tam viņš uzreiz vienmēr izdzēra veselu glāzi ūdens. Iepriekš viņš tā nemēdza darīt. Tolaik mūsu jaunākajam dēlam Renāram vēl nebija gadiņa, un naktis man jau tā bija nemierīgas barošanas dēļ. Viena nakts, otra, trešā… Teicu Robim, lai taču nedzer, ja naktī atkal būs jādodas čurāt. Jau biju guļamistabā, kad dzirdēju – viņš, devies uz savu istabu, raud… Prasīju, kas noticis. «Es gribu DZERT!» Tad arī aizdomājos, cik gan lielas ir slāpes, ja tā jāraud, un sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Samazinājās arī puikas svars, lai gan viņš vienmēr ir bijis tieviņš, – Roberts piedalījās džudo sacensībās, un pirms katrām sacīkstēm notika svēršanās.
Devāmies pie ģimenes ārsta. Medmāsa uzreiz izmērīja glikozes līmeni asinīs, un tas bija 19,8 mmol/l. Salīdzinājumam – tagad Robertam augšējā pieļaujamā norma ir 8 mmol/l. Taču tajā brīdī šis skaitlis man neko neizteica, jo neko nezināju ne par glikozi, ne par to, kādam ir jābūt cukura līmenim. Bija vakars, un medmāsiņa sacīja, lai labāk atnākam rīt tukšā dūšā, un tad būs jānodod arī asins analīzes.
Nākamajā dienā – tā bija piektdiena – bijām uzaicināti uz bērnu ballīti, bet pusdienlaikā pēc rīta analīzēm man piezvanīja no ģimenes ārsta prakses: «Jums nekavējoties jābrauc uz slimnīcu!» Vai tad uz ballīti nevar?! Nesapratām situācijas nopietnību… Devos ar Robertu uz praksi, un tur pateica jau ļoti strikti: «Ja nebrauksiet paši, izsauksim ātro palīdzību!»
Mums teica, ka visu paskaidros slimnīcā. Bet bija piektdienas vakars, un nekas skaidrāks nekļuva. Analīzes Robertam tika ņemtas visas nakts laikā. Dēls man jautāja, kas notiek – abās rokās viņam bija jāliek katetri –, bet es nespēju paskaidrot. Tagad, darbojoties Bērnu slimnīcas Vecāku padomē, zinu, ka viss tika darīts ne bez pamata, tomēr gribētos, lai jau sākotnēji kāds pasaka – ir aizdomas par konkrētu slimību, tāpēc darīsim to un to…
Sestdien no rīta apstiprināja, ka Robertam ir 1. tipa cukura diabēts.
