Mikroķirurgs Olafs Libermanis no Kijivas: Esam nedaudz noguruši un nervozi
Šī ir netradicionāla intervija – notiek kara apstākļos, attālināti, ierastās fotosesijas arī nav. Mikroķirurgs un plastikas ķirurgs Olafs Libermanis patlaban ir vienīgais Latvijas ārsts, kurš Ukrainā, Kijivas hospitālī, operē ievainotos.
Foto: no Kijivas hospitāļa arhīva
PĒTERIS APINIS, ārsts, speciāli IEVAS Veselībai
Pa Kijivu lieki nevazājos. Situācija slimnīcā kopumā ir normāla, tikai esam nedaudz noguruši un nervozi.
Olafu zinu jau krietnu laiku – abi mācījāmies Zentas Ozolas Rīgas 5. vidusskolā, tikai viņš trīs klases zemāk. Vēlāk Olafs Libermanis studēja medicīnu, bet jau trešajā kursā kopā ar Jāni Zaržecki un Jāni Ģīli pie profesora Jāņa Kupča apguva mikroķirurģijas iemaņas. 1985. gadā Gaiļezera slimnīcā (tagadējā Austrumu slimnīcā) tika dibināts Mikroķirurģijas centrs, un Olafs bija viens no šī centra pirmajiem ārstiem. Tālajos astoņdesmitajos gados man ne reizi vien nācās dot garas narkozes pacientiem, kuriem Olafs replantēja nogrieztus vai nozāģētus pirkstus, plaukstu, slēdza plašas brūces. Olafs ir ārsts, ko mēdz saukt par sarežģītu pasažieri. Neesmu redzējis nevienu citu, kurš, gatavojoties konkrētai operācijai, būtu morgā tik daudz trenējies šūt sīkus asinsvadus vai nervus, pētījis dažādas anatomiskas detaļas. Tajā pašā laikā nudien nevaru apgalvot, ka man vai citiem kolēģiem ar viņu allaž būtu bijušas tikai draudzīgas un lietišķas attiecības, jo Olafs savu viedokli mēdz prioritizēt, mēdz ar kolēģiem tiesāties, mēdz būt neiecietīgs. Un tik un tā – viņš ir mūsdienu varonis, jo kopā ar savu draugu traumatologu ortopēdu Mārtiņu Malzubri jau marta sākumā devās palīgā ukraiņu kolēģiem, un patiesībā šā kara apstākļos radīja savu skolu Kijivā. Piebildīšu, ka Olafs gan Latvijā, gan Spānijā un Itālijā, gan tagad Ukrainā māca kolēģiem mikroķirurģijas iemaņas – sašūt asinsvadus, kuru diametrs ir 0,2–0,5 milimetri – un šo apmācību veic uz tirgū iegādātas (kautas) vistas vai tītara kājas.
Mārtiņš Malzubris un Olafs Libermanis devās ārstēt karalaukā cietušos paši savas iniciatīvas vadīti, turklāt ar resursiem, ko palīdzējusi sagādāt un turpina gādāt brīvprātīga atbalstītāju grupa. Ārstiem netiek maksāta alga, komandējuma nauda un prēmijas. Apgādes organizācija un piegāžu loģistika ir pilnīga jaunrade, kas balstās uz domubiedru grupas entuziasmu un vēlmi palīdzēt.
Nedēļu Olafs bija atgriezies Rīgā, lai piedalītos Mārtiņa organizētajā starptautiskajā konferencē Militārā medicīna un rekonstruktīvā mikroķirurģija kara traumu ārstēšanā Rīgas Stradiņa universitātē, kā arī lai papildinātu savus instrumentu un aprīkojuma krājumus, bet kopš 23. aprīļa viņš atkal ir Ukrainā.
– Kā tu vispār nonāci Kijivā?
– 24. februārī piezvanīju Borispiļas slimnīcas ķirurgam Žeņam. Viņš neatbildēja. Nosūtīju īsziņu: «Ko tu dari?» Viņš atsūtīja atbildi vatsapā, ka ambulancē sēž ar automātu un Molotova kokteiļa pudelēm. Tad prasīju Mārtiņam Malzubrim, ko man Žeņam rakstīt. Mārtiņš teica: «Raksti, lai turas šodien, lai turas rīt un parīt.» Es jau gribēju Žeņam rakstīt ziņu – pārdzīvo visu, pēc tam atbrauc uz Latviju, paņemsim mašīnu, pabraukāsim, atpūtīsimies no kara šausmām. Bet tad sapratu, ka viņam tas nav aktuāli. Viņam reāli vajag palīdzību.
