«Man laime ir katru dienu. Es redzu to, ko agrāk pat neievēroju.» Ilonas stiprais stāsts
Pirms četriem gadiem mārupiete Ilona Štokolova vienā brīdī attapās, lūkojoties spogulī uz svešu sievieti ar pliku galvu, izgrieztu urīnpūsli, caurumu vēderā un maisu pie tā. «Es biju sev pretīga. Man riebās tas, par ko biju kļuvusi!» Taču šodien viņa ir pilna dzīvības un, kā pati saka, ņem no dzīves visu, kas atvēlēts.
Foto: Matīss Markovskis
Varat iedomāties, kādā ģīmī sēdēju pretī ģimenes ārstei, kad pateicu: man ir onkoloģiska, nevis ginekoloģiska problēma!
Pie ārsta uz savu galvu
«Ārsti saka, ka urīnpūšļa vēzi jūtot tikai tad, kad tas ir jau ceturtajā stadijā, kad audzējs vairs nav operējams. Bet es jutu… Sākumā čurājot bija tāda kā sūrstēšana, biežāk gāju uz tualeti. Domāju, ka esmu apaukstējusies. Jaunībā man bieži bija cistīts. Bet tad vienā rītā ieraudzīju, ka izčurāju ko rozā. Man jau sen ir iestājusies menopauze, domāju – kas tad tas tāds?! Ilgi negaidīju, devos pie ģimenes ārstes, bet viņa sacīja, ka jāiet pie ginekologa. Kad mani apskatīja ginekologs, secināja, ka ar dzemdi un olnīcām viss ir pilnīgā kārtībā, un izrakstīja antibiotikas. Taču simptomi nepazuda.
Meklēju internetā, kas tas varētu būt – cistīts, vēl citas kaites, bet pēdējais bija… Zināt, es līdz šim brīdim nevaru to pateikt – vēzis. Es saku – onkoloģija. Es pat nepieļāvu domu, ka tas varētu notikt ar mani. Manā ģimenē nekad nevienam nav bijis ļaundabīgs audzējs! Vienmēr teicu, ka mūsu ģimenē pamatslimība ir insults. Uz savu galvu devos pie urologa.
