Kopš dienas, kad parakstīju dokumentus, ka atsakos no dēla reanimēšanas, manī ienāca miers
Trīs bērnu mamma Sanita Ziediņa savu dzīvi dala pirms un pēc dvīņu nākšanas pasaulē. Viens no dēliem īsi pēc piedzimšanas kļuva par bērnu ar īpašām vajadzībām. Milzīga traģēdija ģimenei, tomēr Sanita šajā pieredzē nevaino likteni, bet ar iekšēju gudrību notikušo pārvērtusi par savas dzīves lielāko dzinuli pilnasinīgi nodzīvot katru dienu, darīt labu tuvākajiem un palīdzēt citiem.
Foto: Ieva Andersone
Nākamajā rītā optimisma pilna devos pie dēliem ar trauciņā atslauktu pienu. Bet gultiņā bija tikai Valters. Prasīju, kur Artūrs?!
Viens no Sanitas septiņus gadus vecajiem dēliem, Artūrs, ir nedziedināmi slims, un viņam ir noteikta paliatīvā aprūpe. Apzinoties, ko tas nozīmē vecākiem, uz interviju gaidīju atnākam sievieti ar apdzisušu skatienu un smagumu plecos, bet Sanitas acīs un dzidrajos smieklos ieraudzīju apskaužamu enerģiju un dzīvesprieku. «Cilvēkā ir ļoti daudz neapzinātu resursu – to man atklāja pašas pieredze. Taču, lai tos atraisītu, arī nelaimē ir jāspēj ieraudzīt labo, jo nekas šajā pasaulē nav tikai melns vai balts,» teiks Sanita.
Gaidām savus puisīšus
«Man bija tikai 18 gadu, kad piedzima vecākais dēls Kristiāns. Pēc kādiem pieciem gadiem ar vīru sākām runāt, ka laiks māsiņai vai brālītim, bet – bērniņš tā arī nepieteicās. Kad vecākajam dēlam bija jau 12 gadu, šim jautājumam pievērsāmies nopietnāk – konsultējāmies ar ārstu, veicām izmeklējumus. Piedzīvoju arī spontāno abortu, kas emocionāli bija ļoti sāpīgi… Un tad pēc diviem gadiem pienāca viens no laimīgākajiem vakariem manā mūžā. Laboratorijā biju nodevusi analīzes uz HCG izmeklējumu – kad saņēmu rezultātus, zvanīju ārstam, un viņš man teica: «Ver vaļā Mežezeru, es tevi apsveicu – analīzes rāda, ka tev būs dvīņi!» Tovakar nevarēju vien sagaidīt mājās vīru, lai viņam paziņotu jaunumus, no priekiem smējos un vienlaikus raudāju.
Grūtniecības laiks bija brīnišķīgs, viss noritēja kā pēc grāmatas. Apzināti piedomāju, lai gaidāmajiem bērniem dotu visu to labāko – apmeklēju grūtnieču aerobiku, daudz staigāju, veselīgi ēdu.
Sākotnēji ārsts, kurš veica ultrasonogrāfisko izmeklēšanu, sacīja, ka mums gaidāms puisītis un meitenīte. Mēs jau izdomājām vārdus: būs Alise un Valters. Mājās sagādājām gultiņas, no kurām viena bija rozā. Nākamajā sonogrāfijā gan izrādījās, ka tomēr būs divi puikas, bet tas mani emocionāli nesašūpoja – mēs tik ilgi bērniņus bijām gaidījuši, ka bija vienalga, kāds ir viņu dzimums!
