Karīnas Potrepko stiprais stāsts – kuņģa samazināšana un dzīve pēc tam

Man noteica diagnozi un invaliditāti. Skolā tāpēc saukāja par kropli, lai gan vizuāli nekas par slimību neliecināja.

Mugura kā jautājumzīme

«Astoņu gadu vecumā man atklāja artrītu. Viss sākās ar pietūkušu pirkstiņu. Sākumā nevarēja saprast, kas man kaiš, un mamma jutās tik izmisusi, ka bija gatava uz jebko. Tika apstaigātas dažādas tantiņas, un vistraumatiskākais bija ieteikums apsiet pirkstam priežu skujas un virsū liet karstu ūdeni. Vēlāk nonācu pie daktera Andreja Ščegoļova, man noteica diagnozi un invaliditāti. Skolā tāpēc saukāja par kropli, lai gan vizuāli nekas par slimību neliecināja. Vēlāk sāku mācīties internātskolā. Bērnībā biju diezgan tieva, bet skolas laikā – šķiet, tolaik mācījos 7. klasē – kāda meitene, ejot man aiz muguras, iesaucās: «Tev gurni kā begemotam!» Kopš tā laika mocījos kompleksos, līdz modē nāca Kimas Kardašjanas tipa figūra. 

Kad pieaugu, 17–18 gadu vecumā, pārstāju ārstēties, un vēl pārcēlos uz Londonu. Nu kāds artrīts jaunības maksimālismā?! Šad tad locītavas sāpēja, bet nepievērsu tam uzmanību – sāpes jau var paciest. Pirmais lielais svara pieaugums bija, kad uzsāku lietot hormonālo kontracepciju, bet divu gadu laikā no tā tiku vaļā.