Kāpēc dzīve nevarēja būt saudzīgāka pret manu vīru? Kristīnas Reinbergas stiprais stāsts
Interjera arhitekte Kristīna Reinberga tikko bija laidusi pasaulē savu jaunāko meitiņu, kad dzīvi ar kājām gaisā sagrieza vīram Maksimam nejauši atklātā diagnoze – vēzis pēdējā stadijā. Viņš atteicās no ķīmijterapijas, un Kristīnai nebija citu iespēju, kā pieņemt vīra lēmumu. «Nenojaušot, ko tas prasīs, ir vieglāk tam piekrist. Zinot, cik ilgi un smagi tas būs, varbūt rīkotos citādāk.» Tomēr viņa nerīkotos citādāk – pat ja varētu pagriezt laiku atpakaļ. «Es biju solījusi būt kopā, līdz nāve mūs šķirs.»
Foto: Ieva Andersone. Stils: Ginta Vītola
Vīrs pieņēma lēmumu atteikties no zālēm. Mēs daudz par to diskutējām.
«Lai piedalītos dzemdībās, vīram vajadzēja plaušu rentgenu. Izmeklējumā kaut kas nebija labi, un speciālisti lūdza pārbaudi atkārtot – varbūt ir kļūda iekārtas darbībā. Vīrs atkal devās uz izmeklējumu, un vakarā, kad piedzima mūsu jaunākā meita Paula, viņam atzvanīja, sakot, ka vaina nav aparātā, un novirzīja uz konsultāciju Gaiļezerā. Tobrīd Makss man neko īsti nestāstīja, un es arī nesapratu, biju pārņemta ar mazo. Viņam bija jāveic biopsija, un, kad Paulai bija divas nedēļas, mēs sēdējām ar vīru slimnīcā, gaidot ārsta pieņemšanu. Daktere pateica, ka ir slikti – vēzis, agresīva ne-Hodžkina limfoma, un tūlīt pat jāsāk ārstēties ar ķīmijterapiju, citādi būs par vēlu. Izstāstīja, kādas zāles būs jālieto, bet vīrs saka: «Pag, pag, dodiet man laiku! Es gribu pastudēt savu problēmu, paskatīties, palasīt…»
