Ingas Kārkliņas stiprais stāsts: Lai gan Anete bija iesprostota savā ķermenī, viņas acis izteica visu

Kad Artūrs nomira, aizgāja arī daļa no manis. Nevarētu teikt, ka bijām labākie draugi, bet viņš bija mans lielais brālis, kas vienmēr par mani rūpējās.

Sērām vajadzīgs laiks

«Viss notika reizē: nomira Anete, izjuka mana laulība, bija sakrājies pārgurums, jo pēdējos divus dzīves gadus meita normāli negulēja – un negulējām arī mēs. Dzīve rit līdz kādam noteiktam punktam, tad tiek norauts stopkrāns, un tev ir jāsaprot, ko darīt tālāk. Es sev devu laiku sērot un nemeklēju par visām varītēm kādus kompensējošus mehānismus, lai tikai nebūtu jādomā par to, kas noticis. Atskatoties saprotu, ka tas ir bijis dziedinoši. Tomēr, ja dzīve man kaut ko dod, es to pieņemu. 

Citreiz ir vēlme aizbēgt no sāpēm, iespējami ātrāk aizmirsties. Neesmu ļoti čakla un aktīva, nemēdzu kaut ko darīt tikai darīšanas pēc. Man vajag iedvesmu, un tad es aizraujos. Ja nejūtos labi, varu iziet pastaigāt ārā, svaigā gaisā, kaut vai vienkārši atrasties laukā. Un tad jau jūtos labāk. Nezinu, cik ilgi sērošu un ko tas no manis prasīs. Joprojām dzīvoju saudzēšanas režīmā. Nav arī tā, ka bez pārtraukuma bēdājos. Skumjas mēdz piemeklēt pēkšņi – kaut vai esot uz ceļa, kad atmiņā ataust kāds notikums.

Ilgus gadus, kamēr Anete bija dzīva, dzīvojām līdzīgi, kā tagad dzīvo visi, – bez rūpīgas un laicīgas plānošanas nekur nevarējām aizbraukt. Tagad man nav cilvēku, ar kuriem jārēķinās, nav aukles, kas jāpalaiž, nav jācīnās ar ārstiem, bet tāpat savā veidā esmu ierobežota līdz ar visiem pandēmijas dēļ. Bet ir daudz citu iespēju, piemēram, daba. Man ļoti negribējās ne iet kaut kur, ne staigāt, īsti nebija spēka. Staigāt sāku pamazām, no rītiem pirms darba – kaut vai piecas, desmit minūtes, tad apkārt kvartālam, vēlāk devos uz jūru. Tas palīdzēja. Sākās kovida ierobežojumi, un parādījās arī vairāk laika.