Indras Zvīgules stiprais stāsts. Slimībai saku: Tu taču saproti – ja mani apēdīsi, pati arī nomirsi
«Jums ir resnās zarnas vēzis ar metastāzēm aknās. Pēdējā stadija.» Kad pirms trīspadsmit gadiem mālpiliete Indra Zvīgule uzzināja savu diagnozi, viņa domāja: tās ir beigas. Bet izrādījās, ka tas bija jauns sākums. Šodien Indra kāpj kalnos un, kā pati saka, vairs neraizējas par niekiem.
Foto: Matīss Markovskis
Slimība NAV sods
Man nebija jautājuma, kāpēc vēzis ir tieši man, nevis kādam citam. Un, ja tā padomā, kāpēc citam – kāpēc ne man?
«Vēzi man atklāja nejauši – nekādu īpašu izpausmju tam nebija. Dakteri man pēc tam prasīja: «Kur jūs bijāt agrāk?! Kāpēc nenācāt pie ārsta?» Bet kur tad es iešu, par ko sūdzēšos, ja iepriekš nekādu simptomu nebija?! Parādījās tikai aizcietējums. Vēders neizgāja vienu dienu, divas, trīs, un, kad pagāja nedēļa, sāku uztraukties, lai gan nekas nesāpēja. Atceros, bija Ziemassvētku laiks, aizbraucu uz Siguldas slimnīcu. Man izrakstīja zāles vēdera izejas mīkstināšanai un palaida mājās. Intuitīvi likās, ka es tās zāles negribu, tāpēc nedzēru. Vēlāk izrādījās – labi vien, ka tā. Ja būtu lietojusi, zarnas būtu plīsušas.
