Huligāns ar otiņu mutē – mākslinieks Mareks Odumiņš: Mammai sākumā bija ļoti grūti pieņemt notikušo
Māksliniekam MAREKAM ODUMIŅAM šis ir īpašs gads – viņš šovasar apprecējās. Jaunības pārgalvībā Mareks lauza sprandu un tagad ir paralizēts. Tomēr tas ne uz brīdi nav licis domāt, ka dzīve apstājusies. Pēc traumas Mareks sāka gleznot. Ar otiņu mutē. Labdarības maratonā Dod pieci, kas šogad veltīta cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, tiks izsolīts arī Mareka gleznotais lavandu lauks.
Foto: Matīss Markovskis
Faktiski es skrēju vilcienam pa priekšu. Meitenes cita pēc citas, alkohols, tusiņi… Tā nebija kvalitatīva dzīve. Viss notika pārāk ātri, es centos apsteigt laiku.
Desmit klīniskās nāves
Šovasar jūlijā pagāja desmit gadi kopš traumas. Tolaik strādāju Austrumu slimnīcā par sanitāru. Man bija 22 gadi, dzīve tikko sākusies, un es to baudīju ar pilnu jaudu. Kādā vasaras dienā kopā ar kolēģiem nolēmām atpūsties. Noīrējām pirti, iedzērām, spēlējām spēles… Kolēģi piedāvāja: «Brauksi ar mums uz ezeru nopeldēties?» – «Jā, protams!» Aizbraucām, izkāpām no mašīnas, ieskrējos no laipiņas un – hop! – ūdenī iekšā. Peldos un redzu: krastā stāv tāds kā bērnu slidkalniņš. Es uz tā uzkāpu, un tālāk neatceros, kas īsti notika. Man pazuda bilde… Sapratu, ka esmu atsities ar galvu pret grunti. Uzpeldēju ar muguru uz augšu un jutu, ka nevaru pakustēties. Velkot gaisu plaušās, līdzi nāca ūdens. Nevarēju paelpot un dzirdēju, kā kolēģi sauc: «Marek, beidz ākstīties!» Bet es taču nemaz neākstījos! Tad viņi saprata, ka es patiešām slīkstu, un izvilka mani ārā. Aizveda uz slimnīcu, kurā pats strādāju, un tajā pašā naktī notika operācija.
Biju salauzis trīs kakla skriemeļus: trešo, ceturto un piekto. Ja lūst trešais, retais vispār izdzīvo… Mani operēja neiroķirurgs Rolands Gibners no Traumatoloģijas slimnīcas, un paldies Dievam par ārstiem, kas darīja savu darbu un bija blakus! Pēc operācijas es nonācu reanimācijā, kur atrados pusgadu. Biju pieslēgts elpošanas aparātam, jo pirmos trīs mēnešus pilnībā atteicās strādāt plaušas. Ārsts pulmonologs Ainārs Zariņš, ar kuru vēlāk kļuvām draugi, divreiz dienā taisīja man bronhoskopiju, lai plaušas attīrītu, un teica, ka brīžiem nolaidušās rokas – tīra un tīra, un tīra, bet plaušas visu laiku pilnas. Atklepoties iemācījos, šķiet, tikai astotajā mēnesī pēc traumas.
Cīņa bija ļoti smaga. Piedzīvoju kādas desmit klīniskās nāves. Reanimācijā liekas – te visu laiku ir sāpes un ciešanas… Tad maina traheostomu kaklā, tad temperatūra augšā, tad sirds skrien kā traka, tad atkal knapi velkas…
