Homoseksualitāte vai homofobija – ko ārstēt? Atbild ārsts psihoterapeits Artūrs Utināns
Daži pēdējā laika notikumi ir mudinājuši atkal pievērsties homoseksualitātes un homofobijas tēmai, tāpēc aicinājām uz sarunu Utināna kungu, lai gūtu plašāku priekšstatu par to, kā, kad un kāpēc veidojas homoseksualitāte.
Foto: Shutterstock
Skaidro Dr. med. ARTŪRS UTINĀNS,
ārsts psihoterapeits un psihiatrs Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas klīnikā,
Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents.
NO ZIŅU PORTĀLA…
• Miris Normunds Kindzulis, kurš 23. aprīlī pagaidām neskaidros apstākļos Tukumā kādā no daudzdzīvokļu mājām guva plašus ķermeņa apdegumus. Normunds bijis gejs. Pagaidām lietu izmeklē kā novešanu līdz pašnāvībai, taču pierādījumi nedod pamatu uzskatīt, ka noticis homofobisks noziegums.
• Pagājušā gada novembrī Ķengaraga tirgū, kur ir ziedu kioski, homofobisku uzbrukumu piedzīvojis Rīgas Stradiņa universitātes profesors kultūrpētnieks Deniss Hanovs. Viņš tobrīd tirgū atradies kopā ar savu dzīvesbiedru, kad divi, visdrīzāk iereibuši, vīrieši sākuši publiski un skaļi paust savus nievājošos komentārus par Denisa Hanova ķermeni – pēcpusi. «Iesita man ar kāju pa muguras daļu, nosaucot mani nevis par geju, bet atbilstošā vārdā krievu valodā. Tad viņš teica, ka grib nodarboties ar mani ar seksu.» Kad profesors ieskrējis tuvējā ziedu kioskā un turējis ciet tā durvis, agresīvi noskaņotie vīrieši kliedzot gribēja ielauzties kioskā. Tad viens no viņiem atkailinājies, novelkot bikses, un piespieda savas ģenitālijas pie kioska durvju stikla… Valsts policija esot atbraukusi ļoti operatīvi. Par notikušo Hanovs vērsās policijā, kur uzrakstīja iesniegumu.
Biologi izpētījuši, ka 350 vai pat vairāk dzīvnieku sugām sastopamas homoseksuālas attiecības.
– Zinu, ka homoseksualitāte nav slimība. 1990. gada 17. maijā Pasaules Veselības organizācija to svītroja no Starptautiskā slimību klasifikatora, un to taču nevarētu uzskatīt par kaut kādu kreiso zinātnieku kantori! Pirms tam homoseksualitāte tika uztverta kā patoloģija, tātad ārstējama. Tagad psihiatri homoseksualitāti uzskata par normālu seksualitātes aspektu. Bet mani interesē cits jautājums, mūžīgais – kā homoseksualitāte veidojas? Piemēram, man ir mazbērni, un esmu domājusi, kāda būtu mana reakcija un izjūtas, uzzinot, ka kāds no viņiem ir homoseksuāls. Ar šābrīža prātu šķiet, ka man nebūtu grūtību to pieņemt. Bet vispār… nezinu, jo neesmu šajā situācijā reāli nonākusi.
– Homofobi pārstāv viedokli, ka homoseksualitāte ir nedabiska. Bet tas ir nepareizs domu gājiens. Biologi izpētījuši, ka 350 vai pat vairāk dzīvnieku sugām sastopamas homoseksuālas attiecības. Tad jau tikpat labi var vaicāt, kāpēc heteroseksuālas attiecības skaitās dabiskas?! Vai tāpēc, ka, piemēram, vairumam ir heteroseksuāla orientācija, bet mazākumam homoseksuāla?… No šāda apsvēruma nevar izdarīt secinājumu, ka homoseksualitāte ir mazāk dabiska. Cilvēki ar rudiem matiem arī ir krietni retāk sastopami, bet tas jau nenozīmē, ka viņiem būtu kāda patoloģija.
Un tomēr, kāpēc sabiedrībā tiek pieņemts, ka heteroseksualitāte ir dabiska?… Tas varētu izrietēt no evolūcijas teorijas, kas saka: galvenais cilvēku, dzīvnieku un visas dzīvās dabas motīvs ir vairošanās, nevis izdzīvošana. Dzīvības pamatā ir DNS molekula, un no šīs vienas molekulas izveidojas divas, no divām četras, no četrām astoņas, pēc tam sešpadsmit, trīsdesmit divas, sešdesmit četras un tā tālāk… Mūsu gēniem nav svarīgi, cik ilgi mēs dzīvojam. Pasaulē, piemēram, ir daudz sugu, kas dzīvo ļoti īsu mūžu un pēc pirmā seksa mirst. Lašiem, moluskiem piemīt šāda iezīme. Astoņkāja mātīte vēl kādu brīdi turpina pieskatīt savus bērnus, bet tēviņš pēc seksa iet bojā. Somainās peles vīriešu kārtas pārstāvji nodzīvo tikai gadu – kamēr pieaug, tad viņi stājas seksuālās attiecībās ar maksimāli daudzām mātītēm un pēc šīs uzdzīves nomirst. Mātītes turpina dzīvot, jo rūpējas par pēcnācējiem.
