Henrieta Verhoustinska: Vai es esmu izpirkusi to, ko nodarīju savai mammai?
Redzot kultūras žurnālistes, teātra kritiķes un raidījumu vadītājas Henrietas Verhoustinskas dzīvīgumu un skanīgos smieklus televīzijas ekrānā, grūti noticēt, ka viņa jau gadiem ilgi sirgst ar depresiju. «Ir cilvēki, kuriem ir dažādas acis: viena – zaļa, otra – brūna. Un ir cilvēki, kam ir depresija. Acu krāsu mainīt nevar, bet ar depresiju gan tu vari cīnīties.»
Foto: Matīss Markovskis. Stils: Lolita Graudiņa
Pirmkārt, psihoterapija man dod iespēju izrunāties, jo kā žurnāliste es lielākoties klusēju, un nevienu neinteresē, ko domāju.
Mantojums no mammas
«Man bija četrdesmit pieci gadi, kad vecākiem strauji pasliktinājās veselība un viņi kļuva kopjami. Tā kā abi dzīvoja atsevišķi, bija dubulti sarežģīti – nepārtraukti jābrauc pāri visai pilsētai, jāmeklē aprūpētāji, jāaizstāj saslimušie kopēji. Mamma bērnībā un jaunībā bija mans stiprais balsts, bet tagad man un māsai bija jākļūst par stipro balstu viņai. Kādu laiku tēvs varēja par viņu parūpēties, bet laimīgs par to nebija un vienmēr mums pārmeta, ka esam atstājušas mammu viņa gādībā. Tad vēl tēvs dzērumā novēlās pa trepēm un salauza ribas, un viņam pašam bija jāpalīdz piecelties no gultas. Tas bija diezgan dramatisks periods, un tad arī es saslimu. Vienā brīdī pārstāju normāli gulēt – naktī miegs tikai trīs, četras stundas. Man bija ārkārtīgi lieli nomāktības brīži, kad gandrīz nespēju izkāpt no gultas. Un tā tas vilkās gadiem ilgi.
Es domāju, ka daudzi tā dzīvo un pielāgojas šim drudžainajam stāvoklim, kad smadzenes drusciņ deg no tā, ka nevari pagulēt un prātā visu laiku ir kaut kādas raizes. Lai cik tas nebūtu šausmīgi, pie tā pierod, un arī es pieradu. Bet kā ekstraverts cilvēks ik pa laikam izpaudos sociālajos tīklos, un paldies labiem cilvēkiem, kas atrakstīja, ka raizējas par mani un ka vajadzētu kaut ko darīt lietas labā.
