Ginekoloģe Dina Aldiņa gaiši sargā vīra piemiņu: Kolēģi mēnesi cīnījās par viņa dzīvību
Tieši pēc ginekoloģes Dinas Aldiņas un viņas ģimenes iniciatīvas akadēmiskā vienība Austrums pirms nepilniem trim gadiem iedibināja daktera Paula Aldiņa piemiņas stipendiju infektoloģijā studentiem un ārstiem rezidentiem. Nupat to piešķīra jau trešo reizi – Rīgas Austrumu slimnīcas infektoloģei Annai Žildei. Daktere Dina Aldiņa šādi vēlas gan saglabāt pāragri mūžībā aizgājušā vīra piemiņu, gan veicināt infektoloģijas attīstību Latvijā.
Foto: Ieva Andersone
Daktere mani ir ielūgusi pie sevis mājās Teikā. Kad tiekamies, viņa vispirms izrāda 1935. gadā funkcionālisma stilā būvēto namu, kas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis un ko viņa ir apņēmusies pilnībā atjaunot. Šo māju, kurai daktere patiešām iedvesusi dvēseli, savai māsai Dinas vīra Paula Aldiņa vecmāmiņai Ērikai un vectēvam Alfrēdam Rogalim projektēja slavenais arhitekts Roberts Legzdiņš. Pirms trim gadiem 31. decembrī daktera Paula Aldiņa dzīvību 49 gadu vecumā atņēma kovida pirmais vilnis, kad vēl nevija vakcīnu pret šo infekciju, bet, šķiet, mūsu sarunā viņš visu laiku ir klātesošs. Un arī Dina saka: viņa pati un bērni runā Paula vārdus.
Atzīšos, dakteris Aldiņš bija arī mans ārsts – ļoti gudrs un cilvēcīgs. Reiz, pēc kārtējās ārstēšanās Stradiņos, viņš medmāsām bija iedevis lapiņu ar savu privāto telefona numuru – lai nodod man un pasaka, ka jebkurā laikā varu zvanīt, ja man kas nav skaidrs par zāļu lietošanu vai atkal uzklūp kārtējā infekcija. Viņš vienmēr pavaicāja, kā klājas ne tikai ar veselību, bet arī dzīvē. Tādēļ daktera pāragrā nāve bija šoks arī man personīgi, un saruna ar viņa sievu man ir īpaša, jo varu viņai pateikt, ka joprojām atceros dakteri Aldiņu ar pateicību.
Saruna ar Dinu mani ietin kā gaišā, pūkainā segā – viņas rokas runā, stāsta, dejo, un intervija noslēdzas ar kopīgu dziedāšanu.
– Dakter, zinu, ka ideja par stipendiju jūsu vīra piemiņai radās tumšākajā dzīves brīdī – pavisam neilgi pēc viņa nāves.
– Atvadīšanās no Paula notika Svētā Pāvila baznīcā, divas stundas bez pārtraukuma nāca cilvēki… Tas bija kovida laiks, visi maskās.
Man bija pārliecība, ka nekas slikts ar viņu nenotiks, ka visa pasaule lūdz, lai viņš nenomirst.
Pārdomu nedēļā, gaidot bēres, mums ar bērniem un austrumiešiem radās ideja izveidot stipendiju jaunajiem infektologiem, lai būtu turpinājums. Nozīme nav summā, stipendija vairāk ir prestiža jautājums – lai speciālists to var ierakstīt savā CV. Un tādā veidā infektoloģiju var veidot par prestižu specialitāti.
