Ģimenes ārste Linda Reicle: Es būšu rupors – man nav ko zaudēt
Jaunā ģimenes ārste LINDA REICLE Liepājā ir ienācēja – pārņēmusi divu savu kolēģu prakses. Daktere nebaidās nonākt opozīcijā ierastajai kārtībai, iebildumus izsakot arī publiski, un ar to ieguvusi dumpinieces reputāciju. Taču tik un tā viņa uzskata, ka – jāstrādā saskaņā ar jaunākajām vadlīnijām.
Foto: Valters Pelns
ANAMNĒZE
• Ģimenes ārste Liepājas ģimenes veselības centrā.
• Studējusi Rīgas Stradiņa universitātē. Rezidentūra – Somijas zviedriski runājošajā daļā. Pēc tam – Latvijas Universitātē, lielāko rezidentūras daļu pavadot Helsinku Universitātes slimnīcā Erasmus programmā.
• Strādājusi Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, Neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļā Jūrmalas pilsētas slimnīcā un Jelgavas pilsētas slimnīcā, Rīgas Stradiņa universitātes Aroda un vides veselības katedrā, Liepājas filiālē bijusi ārstu palīgu programmas vadītāja un pasniedzēja.
• Dzimusi jūrmalniece. Precējusies, vīrs Florians.
• Mīļākā grāmata – Semjuela Šema sarakstītā Dieva dziednīca par ārstu ikdienu.
• Mīļākā filma – franču romantiskā komēdija Amēlija.
Rezidentūrā vecā kaluma šnite jaunos savā cunftē izgroza tā, lai viņi kalpo un nesprēgā, un dara, kas jādara.
– Dakter, jūs esat pamanījusies izsaukt ažiotāžu, gan solot uzsūtīt Veselības inspekciju ginekoloģei, kas atrunājusi no potēšanās grūtnieci, kura vēlāk nonāca reanimācijā ar kovidu, gan rakstot par prakses māsām, kuras nevēlējās potēties, un tāpēc bija jāpārtrauc darba attiecības, gan skaļi aizstāvot rezidentu intereses. Paaudžu konflikts?
– Tviteris ir mana ventilācijas platforma. (Smejas.) Nē, tas nav stāsts par paaudžu konfliktu, bet gan par veselības aprūpes sistēmas hierarhiju Latvijā. Jau sešos augstskolas gados jaunajam ārstam tiek iepotēts, kas var notikt, ja neklausīsi un darīsi vai gribi darīt ko citādāk. Rezidentūrā vecā kaluma šnite jaunos savā cunftē izgroza tā, lai viņi kalpo un nesprēgā, un dara, kas jādara.
Jau studiju laikā biju neizpratnē, kādēļ pēc rezidentūras pabeigšanas jaunos ārstus grib novirzīt tur, kur viņu trūkst, – lai brauc uz reģioniem nostrādāt noteiktu laiku. Ja ne, tad lai atmaksā 60 000 eiro par studijām! Bet pa to laiku bērni ir jau piedzimuši, vīram ir darbs, tev, cerams, ir dzīvoklis, un tad tev saka: «Nu, mīļā, tagad trīs gadus atstrādā Daugavpilī!» Kur tas der?! Man šķiet, ka normāli ir kā, teiksim, Skandināvijā – tu mācies sešus gadus augstskolā un uzreiz pēc pamatstudijām tevi novirza uz rezidentūru Kuldīgā, Daugavpilī vai Liepājā.
