Dzejniece Velta Kaltiņa: Redzēju, ka uz nestuvēm guļ mans ķermenis
Runājot ar dzejnieci Veltu Kaltiņu, prātā pazib doma: ja cilvēkam ir dots kāds īpašs talants, tad tas kā nevaldāma palu upe spītīgi atradīs sev ceļu. Dzeju Velta raksta jau kopš skolas laikiem, bet, paklausot tēvu, viņa kļuva par aptiekāri. «Tēvs pavisam prozaiski teica: «Nekāda Upīša romānu studēšana nebūs! Tu iesi par kārtīgu cilvēku baltā ķitelītī un strādāsi!» Tā es biju spiesta studēt farmāciju Medicīnas institūtā. Nekas cits man neatlika, jo tētis bija bargs. Tomēr beigās tāpat pārgāju uz dzejoļiem,» dzirkstī Velta.
Foto: Matīss Markovskis
Kokos kā senlatvieši
Atverot vārtiņus, kas ved dzejnieces Veltas Kaltiņas un viņas dzīvesbiedra rakstnieka, tulkotāja un publicista Roalda Dobrovenska sētā, jūtos tā, it kā, sperot vienu vienīgu soli, acumirklī būtu nokļuvusi citā pasaulē. Uz neparasto astoņstūra formas mājiņu, kas šķiet ieaugusi dārzā, kuram dota brīva vaļa plesties kā mežam, augšup kalnā ved celiņš, ko no visām pusēm ieskauj dažādu toņu zaļais. Koku zari un zāle sniedzas pretī kā rokas, kas tiecas pieskarties. Viss ir tik dzīvs un košs kā pati dārza saimniece!
Lai patiešām labi justos, cilvēkam jādzīvo zemē, kura viņam ir dārga.
Ikšķilē, uz kurieni Velta un Roalds pārcēlās pirms 15 gadiem, viņi ir atraduši savu paradīzi. «Lai patiešām labi justos, cilvēkam jādzīvo zemē, kura viņam ir dārga. Kad mēs no Rīgas atnācām šeit, pakalns bija pliks kā basa galva. Kāds pāris koku varbūt auga, bet nebija neviena no tagad redzamajiem. Dārzu no Rīgas vedām līdzi, it kā augi būtu pašu bērni,» atceras Velta. «Dažus kokus atvedām somā, dažus dāvināja dzejnieks Knuts Skujenieks un viņa Inta,» papildina Roalds, ko Velta mīļi dēvē par Rō.
