Dace Žentiņa: Pacientam sadarbība ar ārstu nesanāk, ja atnāk pie ārsta, bet klausa tantiņai
Pēc divus gadus ilgušas cīņas ar kovidu plaušu ārstei Dacei Žentiņai šis laiks beidzot ir atelpas brīdis. Līdzīgi kā Lennebergas Emīls, kas bērnībā ar saviem nedarbiem sagādāja galvassāpes vecākiem, bet pieaugot kļuva par komunālvaldes priekšsēdētāju, daktere no dažkārt nesekmīgas skolnieces skolā ir izaugusi par Plaušu slimību un torakālās ķirurģijas centra vadītāju Stradiņos un par savu darbu šogad no Valsts prezidenta saņēma Atzinības krustu.
Foto: Matīss Markovskis
ANAMNĒZE
• Pneimonoloģe ar vairāk nekā 20 gadu stāžu, medicīnas zinātņu doktore.
• Kopš 2015. gada P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Plaušu slimību un torakālās ķirurģijas centra vadītāja.
• Pirms tam 15 gadus strādājusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā Gaiļezers.
• Pandēmijas laikā vienubrīd vadīja trīs kovidpacientu nodaļas Stradiņos.
• Docētāja Rīgas Stradiņa universitātes Iekšķīgo slimību katedrā.
• Pirmo augstāko izglītību ieguvusi vācu filoloģijā, bet pēc tam tomēr nolēma kļūt par ārsti.
• Šopavasar – Atzinības krusta komandiere.
• Vīrs – veterinārārsts Āris Žentiņš, bērni – dvīņu puikas Dāvis un Tomass (15) un meita Alija Herta (5). «Ģimeni no publicitātes sargāju.»
• Patīk lasīt kriminālromānus, bet par sev liktenīgām grāmatām uzskata Aksela Muntes Stāstu par Sanmikelu un Mihaila Bulgakova Jaunā ārsta piezīmes. Abi autori ir bijuši ārsti.
Neviens ārsts nav sajūsmā divus gadus ārstēt vienu un to pašu slimību. Profesionālajai dvēselei tomēr gribas daudzveidību.
– Dakter, grūti noticēt, ka jūs skolā bijāt nesekmīga!
– Ar fiziku un matemātiku man galīgi nevedās. Arī augstskolā, lai varētu nolikt eksāmenu, fiziku iekalu no galvas, un neko daudz no tās nezinu joprojām.
– Vai tādēļ vispirms studējāt vācu filoloģiju?
– Par vācu filoloģiju jāpateicas maniem vecākiem, jo pēc vidusskolas īsti nebiju gatava stāties augstskolā. Tēvs Ludis Pēks ilgus gadus bija profesors Latvijas Lauksaimniecības universitātē, pedagoģijas un inženierzinātņu doktors, mamma Aina strādāja Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūtā. Tagad abi mūžībā, bet tad uzskatīja, ka ir jāstudē tūlīt un, ja to neizdarīšu, noteikti noiešu no ceļa. Studējot filoloģiju, sāku strādāt par laboranti Rīgas Stradiņa universitātē – tas bija papīru darbs. Iedomājos: kāpēc gan arī es nevarētu mācīties medicīnu?! Izrādījās, ka varu!
– Vecāki droši vien nopriecājās – gruntīga profesija!
– Ilgi viņiem neko neteicu. Gāju pie privātskolotājiem, mācījos, jo man bija švaki ar ķīmiju. Pateicu tikai tad, kad biju diezgan droša, ka spēšu to iemācīties. Vecāki bija ļoti pārsteigti, viņi no manis neko tādu nebija gaidījuši.
– Bijāt dumpiniece?
– Man vienmēr ir bijis savs viedoklis par lietu kārtību. Tas ne katru reizi saskanēja ar vecāku viedokli. Arī tagad bieži atšķiras. Esot vadītājas amatā, dumpinieciskums ir gājis mazumā, jo dažreiz jābūt gatavai uz diezgan lieliem un sāpīgiem kompromisiem tālāka mērķa vārdā. Bet pilnībā tas noteikti nav pazudis.
– Kāpēc izvēlējāties tieši plaušu slimību jomu?
– Sākumā aizgāju uz interno medicīnu, jo tā bija plaša nozare un vienlaikus – iespēja vēl kādu laiku padomāt, ko tieši vēlos darīt. Nokļuvu Gaiļezera slimnīcā, un man likās, ka pulmonoloģijas nodaļā strādā tik jaukas dāmas, kas savā starpā tik labi saprotas, – kāpēc ne?!
