Bijušais Valsts prezidents Raimonds Vējonis pirmo reizi publiski runā par sirds operāciju
Pagājuši pieci gadi, kopš toreizējā Valsts prezidenta RAIMONDA VĒJOŅA dzīvību glāba sirds operācija. Toreiz īsā video no slimnīcas, pateicoties tautai par atbalstu, viņam uz mirkli aizlūza balss un acīs iemirdzējās asaras. Notikušo Raimonds atceras nelabprāt, un šī ir pirmā reize, kad par savu pieredzi runā publiski. Tomēr viņš nesarežģī dzīvi un nešausminās par pārdzīvoto.
Foto: Matīss Markovskis
Neapzinājos, ka esmu kritiskā stāvoklī un varu nomirt. Galvenā doma bija – kad varēšu ātrāk atgriezties darbā.
«Redziet, kā ir: neviens jau nav no kaitēm pasargāts, un nav starpības, vai esi Valsts prezidents vai vienkāršs strādnieks. Vīriešiem vispār liekas, ka mūs slimības nepieveiks un vienmēr varēsim kalnus gāzt. Lai gan, jāatzīst, ja ir kāda slimībiņa, tad gribas pagulēt gultā, gribas, lai par tevi parūpējas. (Smejas.) Tomēr, ja biju sasirdzis, vienmēr gāju uz darbu, un likās, ka līdz 38 grādiem – vīrietim tā nav nekāda temperatūra! Līdz brīdim, kad pirmajā prezidentūras gadā noplīsu ar nopietnu vainu, kurai pašam negribējās ticēt.
Biju saaukstējies, un tolaik saspringtos apstākļos notika valdības veidošanas process, slimot nepavisam nebija laika. Līdz pēdējam brīdim domāju: «Iešu, iešu pie ārsta…», bet arvien atliku uz rītdienu. Kādu brīdi organisms spēja mobilizēties, bet, kad valdības iespējamais vadītājs Māris Kučinskis tika nosaukts, šķiet, iestājās zināms atslābums, un slimība pārņēma varu savās rokās.
Uz slimnīcu devos pats – sieva Iveta mani pierunāja, lai vismaz aizbraucu pārbaudīties, un tā iesākās pietiekami smags dzīves posms. Austrumu slimnīcā biju tikai pāris dienu. Ārsti veica izmeklējumus un diezgan ātri noskaidroja, ka lieta ir nopietna un vajadzīga sirds operācija. Man bija sepse, asins saindēšanās, un infekcijas avots atradās sirds vārstulī. Mani pārveda uz Stradiņiem un tur operēja. Vārstuli aizstāja ar protēzi un pie viena novērsa arī iedzimtas sirds problēmas, kas līdz tam nekādi netraucēja aktīvi dzīvot.
Neapzinājos, ka esmu kritiskā stāvoklī un varu nomirt. Galvenā doma bija – kad varēšu ātrāk atgriezties darbā, jo pienākuma apziņa man vienmēr bijusi ļoti augstā līmenī. Tomēr izrādījās, ka vajag operāciju, nepieciešama rehabilitācija, un tas viss prasa laiku. Man bija sajūta:
