Biju kā uz kraujas malas: Limbažniece, grāmatizdevēja Anita Mellupe
Ar grāmatizdevēju, žurnālisti, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri ANITU MELLUPI iepazināmies vasarā kursos par ārstniecības augiem, un nevarēju vien sagaidīt, kad tiksimies otrreiz. Saules pielietā, dzestrā rudens rītā tas arī notika. Ja nebūtu jāfotografējas IEVAS Veselības vākam, mēs noteikti pazustu Limbažu dabas takās. Jo Anita nevar sēdēt mierā – viņa ir nemitīgā skrējienā!
Foto: Matīss Markovskis. Stils: Lolita Graudiņa
Vecmāmiņa pārdzīvoja 103 gadu slieksni. Reiz viņa manu acu priekšā kailām rokām nodzēsa uguni, kas bija izcēlies zem Ziemassvētku eglītes.
Lielais iedzimtības spēks
«Piedzimu Inkino sādžā, Tomskas apgabalā, Sibīrijā. Nācu pasaulē pirms laika – knapi septiņos mēnešos. Neviens mani pat nesvēra un nemērīja, un, lai nebojātu medicīnas statistiku, arī nepiereģistrēja. Un, kad man vajadzēja atkārtoti izgatavot dzimšanas apliecību, no Krievijas atsūtīja dokumentu ar vēlāku datumu.
Mamma bija zootehniķe un nevarēja atļauties sēdēt mājās pie bērna. Ik pa divām stundām viņa skrēja mājās un mani baroja. Par laimi bija vasara un pietiekami silts, bet es tik un tā biju ietērpta tādā kā kosmonauta apģērbā – kā kūniņā ar vates pildījumu, ko mamma bija uzšuvusi.
Piedzimu 24. jūlijā rītā. Mamma, zirga mugurā apjājusi ganības, apskatījusi fermas un pēc tam ar spaiņiem rokās nokāpusi līdz Obas upei, sajutusi, ka nav vairs labi… Viņa aiznesa ūdeni mājās un devās uz vietējo slimnīciņu. Tā desmitos no rīta ierados es. Un tikai tad visi sādžinieki uzzināja, ka izsūtītā zootehniķe Valentīna bijusi gaidībās. Apsveikumam sanesuši lauku ziedu klēpjus – pēcdzemdību palātā visi stūri bijuši pilni ar ziedu spaiņiem.
