Aktīvā seniore, bērnu ārste Silvija Latkovska, kura ceļā uz Antarktīdu nokāvusi trīs vēžus

Tēta prombūtne man bija ļoti dziļa brūce, kuru izjutu vissāpīgāk visā savā dzīvē.

Dzīves lielākā sāpe

«Esmu dzimusi un augusi Varakļānos. Līdz karam mana bērnība bija saulaina un skaista. Bet karš mūsu ģimenei izpostīja visu. Pirmkārt, kara laikā nodega mājas, palika tikai klētiņa, kur pēc tam dzīvojām. Otrkārt – paliku bez tēta. 

Sūrajos pēckara gados mamma mūs, trīs bērnus, audzināja viena, jo tētis vācu laikā bija ciema vecākais, tāpēc, lai izvairītos no padomju varas represijām, kara beigās, 1944. gada vasarā, viņš emigrēja uz ASV. Tēta prombūtne man bija ļoti dziļa brūce, kuru izjutu vissāpīgāk visā savā dzīvē. Pēc pamatskolas nolēmu doties uz 2. medicīnas skolu Rīgā. Iestājos māsu skolā, pēc tam pārgāju uz feldšeru un vecmāšu skolu. Sitos ar savu stipendiju viena pati, kā nu varēju. Un te sākas stāsts par manām attiecībām ar sportu… 

Varakļānu pamatskolā fizkultūras stundās biju aktīva, visu darīju. Un tur bija vienalga, kā esi apģērbies. Bet medicīnas skolā mācījās meitenes no visas Latvijas un arī no turīgām ģimenēm. Tur meitenēm sporta tērpi bija tādi, kādu nu kura varēja atļauties. Un tad es sāku kautrēties, jo man nebija glīta sporta apģērba. Sāku meklēt attaisnojumus, lai tik nebūtu jāiet uz nodarbībām. Un tikai sporta tērpa dēļ. Nonācu atbrīvotajā grupā, un tā es tur nīkuļoju… Nekāda sporta aktīviste nebiju.