Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta: Esmu cilvēks, kas skatās bailēm acīs un rīkojas
Mana saruna ar labdarības fonda Ziedot.lv vadītāju RŪTU DIMANTU notiek Ukrainas kara septītajā dienā. Bet jau pirmajā Krievijas uzbrukuma dienā, 24. februārī, viņa kopā ar kolēģēm uzsāka ziedojumu vākšanu palīdzībai Ukrainas cilvēkiem. «Es personīgi nevaru palikt malā, un katram ir jādara tas, ko viņš prot vislabāk.»
Foto: Matīss Markovskis. Stils: Lolita Graudiņa
Pēc gandrīz divdesmit gadiem labdarības organizācijā es joprojām apbrīnoju mūsu cilvēku gatavību un spēju palīdzēt otram.
Ar rīcību pret nemieru
Ziņu virsrakstos, virtuves sarunās, saņemot palīdzības lūgumus no gluži nepazīstamiem cilvēkiem, no draugiem, kuri palikuši Ukrainā un skatās acīs neiedomājamām šausmām, karš ir ienācis arī mūsu dzīvē. Ukraina ir tik tuvu, un citu sāpes pēkšņi kļuvušas gluži taustāmas. Uz tām ir grūti nolūkoties, bet mēs katrs varam un, kā liecina Latvijas atvērtā sirds un mājas durvis, arī cenšamies kaut ko darīt. Raksta tapšanas brīdī Latvijas iedzīvotāju fondam Ziedot.lv uzticētie līdzekļi bija sasnieguši nebijušus apmērus – pāri 4 miljoniem eiro.
«Pēc gandrīz divdesmit gadiem labdarības organizācijā es joprojām apbrīnoju mūsu cilvēku gatavību un spēju palīdzēt otram,» ar aizkustinājumu atzīst Rūta. «No Ukrainas nāk ļoti daudz palīdzības lūgumu. Mēs birojā esam septiņas meitenes, un lūgumu ir tik daudz, ka nespējam tos pat apstrādāt. Bet spēks ir. Viss ir labi,» viņa apņēmīgi piebilst.
Mūsu saruna ir mazliet steidzīga, jo Rūtai ik pa brīdim kāds zvana, un viņa ir līdz ausīm iekšā darbā, ko pati sauc par dzīvesstilu, hobiju un lielāko aizraušanos. Viņa ir strādājusi bez brīvdienām, bez atelpas, kopā ar Ārlietu ministriju un savu komandu cenšoties panākt, lai Ukrainā varētu nokļūt pirmās palīdzības kravas, kas sarūpētas par ziedotāju līdzekļiem.
«24. februāra rītā pamodos ap pulksten sešiem. Telefona ekrānā parādījās kolēģes rakstītais jautājums kopējā čatā: «Vai jūs redzējāt ziņas?» Uzreiz sapratu, ka ir sācies karš Ukrainā, un, kad izlasīju ziņas, kādu laiku raudāju, jo bija tāda netaisnības un bezspēcības sajūta… Kaut kas tik amorāls, kā uzbrukt otram, atņemt dzīvību, darīt pāri! Tam nav nekāda pamatojuma. Krievijas uzbrukumā cieš cilvēki, kuriem ar to nav nekāda sakara. Bērni, mammas, tēti, vecmāmiņas, vectētiņi… Tikai tāpēc, ka kāds atļaujas sevi uzskatīt par augstāku, svarīgāku, par tiesīgu dot pavēli mest raķetes uz citiem cilvēkiem. Tas bija šoks. Apraudājos un sapratu, ka mums ir kaut kas jādara.
