Zanes augšāmcelšanās stāsts. Pirmā un vienīgā latviete, kurai transplantēja plaušas
Šis ir stāsts par augšāmcelšanos, par iespēju uzdāvināt dzīvi kādam citam, kad mūsu vairs nebūs. Par apzinātu lēmumu palīdzēt otram un dot viņam vēl vienu iespēju. «Nezinu nevienu ārstēšanas metodi vai operāciju, izņemot transplantāciju, kas tik ļoti uzskatāmi sniedz pacientam otru dzīvi, – cilvēks, kurš pirms tam bija smagi slims un mirstošs, spēj pilnvērtīgi atgriezties dzīvē,» saka ķirurgs Jānis Vilmanis.
Foto: Shutterstock
Konsultē
Jānis Vilmanis,
PSKUS galvenā ārsta vietnieks, Nacionālā Transplantācijas koordinācijas dienesta vadītāja p. i., Rīgas Stradiņa universitātes Ķirurģijas katedras lektors
Joprojām varu būt šeit
«Ja man nebūtu veikta plaušu transplantācija, manis šodien vairs nebūtu,» uzsver Zane Lazdiņa. «Ārsts atzina, ka man bija atlikušas vien pāris nedēļas. Pēdējais laiks bija ļoti smags – nevarēju ne paiet, ne paēst, ne parunāt. Tagad, kad stāstu, man liekas, ka runāju par citu cilvēku, vairs nevaru atgriezties tajās emocijās un sajūtās. Zinu, ka tas notika ar mani, bet vairs neasociēju sevi ar to cilvēku. Jā, es zinu, ka man bija grūti, ka sēdēju ratiņkrēslā, beigās nevarēju naktīs gulēt, visu laiku sēdēju, bet es ļoti ātri aizmirsu visu to smagumu..»
Viņa saprot, ka dzīvo, pateicoties kādam cilvēkam. Viņa nezina ne viņa vārdu, ne tautību, neko…
Aprīlī aprit desmit gadi, kopš Zanes dzīve mainījās… Viņa ir pirmā un joprojām vienīgā paciente no Latvijas, kurai ir veikta plaušu transplantācija. «Jā, man tika uzdāvināts laiks,» viņa pasmaida, piebilstot, ka šie desmit gadi paskrējuši ļoti ātri. «Taču es novērtēju katru dienu un ik pa laikam iedomājos – es joprojām varu būt šeit, esmu vesela un dzīva, varu strādāt, baudīt dzīvi, redzēt, piedzīvot. Kādu brīdi man tas viss bija liegts, tāpēc tagad to ļoti izbaudu un visu laiku esmu kustībā.
