Vita Dreijere-Smane: Es vairs nejūtos vainīga par savu depresiju
Pirms vairākiem gadiem portāla Delfi Analīzes un stāstniecības nodaļas vadītāja Vita Dreijere-Smane sajuta dīvainus simptomus. Sākumā viņa domāja, ka pie vainas ir iekaisis starpribu nervs, taču ārstu noteiktā diagnoze pārsteidza – izrādījās, ka sāpju cēlonis ir depresija. «Šobrīd, ja savu pašsajūtu vērtēju pēc desmit ballu skalas, jūtos uz astoņi, un tas ir labi. Zemākais punkts man ir bijis četri,» atzīst Vita. Viņa turpina cīnīties ar šo draņķa kaiti un cer kādu dienu tikt no tās vaļā.
Foto: Ansis Klucis
«Bažas par to, kas ar mani notiek, sākās, kad arvien biežāk izjutu dīvainus, fiziskus simptomus, kam nespēju rast izskaidrojumu, – te tas bija bezspēks, te nomāktība vai pārāk liela raudulība. Visam klāt nāca sirdsklauves – pietika noiet simts metrus, kad sirds sitās tā, it kā es būtu skrējusi sprintu. Tolaik strādāju augstskolā, mans kabinets atradās ceturtajā stāvā, bet, tikusi vien līdz otrajam stāvam, jau sāku aizelsties. Sāpēja un pa laikam arī noreiba galva. Vēl dīvaināk bija tas, ka sāpes, cik pēkšņi sākušās, tik pēkšņi arī pārgāja.
Nespēju sevī pieņemt neko, arī to, ka esmu, ka varu būt mīlēta.
Biju lasījusi par veģetatīvo distoniju, tādēļ intuitīvi nojautu, ka sāpju iemesls ir nevis fizisks, bet mentāls. Pati sev diagnosticēju veģetatīvo distoniju un devos pie neirologa, jo šķita – ja mana problēma ir galvā, jāiet pie nervu sistēmas ārsta. Noklausījies manu stāstu, kura laikā es divreiz apraudājos, un izjautājis par simptomiem, dakteris konstatēja vidēji smagu depresiju, izrakstīja antidepresantus un vieglus trankvilizatorus. Izejot no ārsta kabineta, ceļā līdz sabiedriskā transporta pieturai apraudājos vēlreiz un nolēmu, ka zāles nedzeršu. Man likās, ka depresija nu reiz ir tā kaite, kas man nepiestāv.
